Kam jātīra un jālabo krāsnis jūsu dzīvoklī?

Pēc atrodamās statistikas, 35% Rīgas mājsaimniecību izmanto krāšņu apkuri. Tajā pašā laikā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) statistika liecina, ka katrs desmitais ugunsgrēks ir saistīts ar apkures ierīcēm.

■ Kam jātīra krāsns dzīvoklī?

■ Ko iesākt, ja krāsns dzīvoklī ir sliktā stāvoklī?

■ Kurš atbild par dūmvadu tīrību?

■ Kādos gadījumos krāsns vienkārši var saplaisāt?

■ Kā ietaupīt pusi malkas, nesamazinot siltumu un komfortu?

Par šiem jautājumiem stāsta pieredzējuši krāšņu meistari, kuru rokas Latvijā ir uzbūvējušas simtiem krāšņu un kamīnu.

Izplatīti un ugunsbīstami

Ik gadu Latvijā izceļas 500–700 ugunsgrēki, kuru cēlonis ir netīrīti vai slikti iztīrīti dūmvadi. Simtiem ugunsgrēku, kurus izraisa vecas apkures ierīces sliktā stāvoklī, saposta dzīvojamās mājas. Rīgas daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji regulāri sūdzas, ka viņu krāsnīm nepieciešams steidzams remonts. Viņi gaida no apsaimniekotāja, bet redakcijas gluži nejauši sāktā izmeklēšana parādīja, ka par dzīvoklī esošu apkures ierīču remontu un tīrīšanu viennozīmīgi atbild pats dzīvokļa īpašnieks.

– Kā saprast, ka krāsns ir sliktā stāvoklī un tai nepieciešams steidzams remonts?

– Iesākumā paskatieties krāsnī caur durtiņām un pārliecinieties, vai krāsns mutē nemētājas ķieģeļu atlūzas. Ja tur tādas ir, tad pirmais trauksmes zvaniņš ir noskanējis, – stāsta Ņikita Šestakovs, krāšņu meistars ar 23 gadu darba pieredzi, Latvijas Amatniecības kameras biedrs.

Pēc meistara teiktā, birstošajiem ķieģeļiem pa pēdām sekos smalku plaisiņu parādīšanās, caur kurām tvana gāze izkļūs telpā.

– Gadījumā, ja podiņu šuvēs vai pašos krāsns podiņos parādās mikro­plaisas (pat mata smalkumā), dzīvokļa īpašniekam ir pa spēkam to savest kārtībā pašam. Plaisiņas jāapstrādā ar slapju lupatu vai švammi. Daudz ķieģeļu atlūzu krāsns mutē vai lielākas plaisas jau liecina par to, ka laiks izsaukt meistaru. Pretējā gadījumā dzīvokļa īpašnieks sāk riskantu spēli ar iespējamu ugunsgrēku, kurā iznākums var būt zaudēta dzīvība.

Otra svarīga lieta ir kvēpi, kas ir nepilnīgas sadegšanas blakusprodukts.

– Kvēpu nosēdumi uz plīts vai krāsns sieniņām rada siltuma zudumus. Vienu centimetru biezs kvēpu slānis sadegšanas intensitāti samazina uz pusi. Tas nozīmē, ka divu stundu vietā jums krāsni nāksies kurināt četras stundas, – stāsta krāšņu meistars un apkures jautājumu eksperts Vladimirs Matjušovs.

Savas darba dzīves laikā Vladimirs Matjušovs ir konstruējis un pašrocīgi uzbūvējis simtiem krāšņu un kamīnu. Ne reizi vien redzējis, kā laikus neiztīrīti kvēpi noved pie labāko krāšņu sabrukšanas.

– Krāsns materiāls no regulāras pārkurināšanas sāk sairt. Zinu gadījumus, kad krāsns burtiskā nozīmē sabruka un dzīvoklī esošie cilvēki ar ūdeni no spaiņiem paspēja apdzēst no krāsns izkritušo degošo malku, – iepriekš sacīto apstiprina Ņikita Šestakovs.

Par to, ka ir pienācis laiks tīrīt pašu krāsni, liecina arī tipisks dūmu izskats, kas paceļas no skursteņa.

– Reizēm ziemā var novērot, kā no skurstens veļas melni, smagi dūmi, it kā krāsni kurinātu ar gumijas zābakiem. Tādos brīžos ir bail iedomāties, kas notiek pašā krāsnī. Katrā gadījumā tā ir aizsērējusi. Teorētiski krāsni var iztīrīt arī skursteņslauķis, tomēr ideālākais kandidāts šim darbam ir krāšņu meistars, kurš šo krāsni ir būvējis. Tikai viņš zina tās konstrukciju, – uzskata Vladimirs Matjušovs. Pēc meistara teiktā, malkai degot, aizsērējušie kanāli neļauj tvana gāzei brīvi izkļūt skurstenī, tādēļ tā meklē citus ceļus. Tādā veidā tvana gāze var nonākt telpā. Labākajā gadījumā telpā būs sajūtama raksturīgā smaka, bet ļaunākajā – telpā esošie saindēsies, un rezultāts var būt nāvējošs.

Pati krāsns tīrīšana var aizņemt 40 minūtes, stundu, reizēm arī vairāk. Speciālisti iesaka vienlaicīgi tīrīt arī dūmvadu, kas ir svarīga un neatņemama apkures sistēmas sastāvdaļa.

Ar skursteņu tīrīšanu Latvijā nodarbojas skursteņslauķi, kuru Latvijā ir pāri par 70. Ja mūsu valstī esošie normatīvie akti neko neparedz attiecībā uz krāšņu tīrīšanu, tad skursteņu tīrīšanai tiek izvirzītas visstingrākās prasības – mājās ar malkas apkuri skursteņi ir jātīra divas reizes apkures sezonas laikā. Pirmajai tīrīšanai ir jābūt veiktai līdz 1. novembrim.

Skursteņu tīrīšanu atļauts uzticēt tikai sertificētam speciālistam, kurš, pabeidzis savu darbu, izsniegs atbilstošu aktu. Veikt skursteņa tīrīšanu patstāvīgi ļauts tikai viendzīvokļa privātmājas īpašniekam. Daudzdzīvokļu mājās skursteņu tīrīšanu organizē mājas pārvaldnieks, samaksu par šo darbu pieprasot no dzīvokļu īpašniekiem.

Skurstenis nav mazāk svarīgs

Reizēm skurstenis ir iztīrīts, plaisas krāsnī aizdarītas, bet velkme tik un tā nešķiet pietiekama. Ļaudis pielieto dažādas viltības, lai tikai velkmi palielinātu. Mūsu sarunu biedri stāsta gadījumus, kad sevišķi izdomas bagāti ļaudis palielina skursteņa augstumu.

– Šādā gadījumā vecajā ķieģeļu skurstenī ievieto metāla cauruli, kura augstumu paceļ apmēram par metru. Prakse rāda, ka aukstumā šis metāls saraujas un tas velkmi samazina trīs reizes, – stāsta Vladimirs Matjušovs. Izrādās, ka tieši par vecajiem ķieģeļu dūmeņiem ir jārūpējas pirms aukstā gadalaika, tie jāsiltina, lai siltie dūmi aukstajā konstrukcijā neveidotu kondensātu, kas kopā ar kvēpiem izveido ķepīgu masu, sliktāku par plastilīnu.

– Esat ievērojuši melnus notecējumus gar skursteņiem? Nesiltinātas konstrukcijas sekas tiešā veidā, jo kvēpu – kondensāta – masa izspiežas cauri ķieģeļiem un var satecēt aukstos, neapkurināmos bēniņos. Ja šāds skurstenis netiks iztīrīts un nosiltināts, tad līdz ugunsgrēkam vairs nav tālu. Savā praksē ir nācies redzēt gadījumus, kad kvēpu masa ir aizdegusies un virs skursteņa paceļas liesma divu–trīs metru augstumā, – brīdina Vladimirs Matjušovs.

Pilnīgi pietiekami, lai šāda aizdegšanās notiktu divas–trīs reizes, un jauns skurstenis sabruks. Savukārt tajās skursteņa daļās, kas saskaras ar temperatūru maiņu, cieša, hermētiski slēgta siltināšana problēmu pilnībā atrisinās.

– Ķieģeļu skursteņi ir tūkstošiem māju. Vai tiešām materiāls, kurš ir derīgs celtnes uzbūvēšanai, nederēs skurstenim?

– Derēs, bet tikai kādu laiciņu. Agrāk vai vēlāk temperatūru maiņas un kondensāts padarīs savu. Nesiltinātā skursteņa daļa vienkārši sabruks, – atbild Vladimirs.

Ja vecais skurstenis jau sācis tecēt, to nāksies pilnībā nomainīt. Krāšņu meistars Ņikita Šestakovs uzskata, ka glābiņš varētu būt speciāla keramiskās čaulas ievietošana visa skursteņa augstumā, kuru iemontē jaunās konstrukcijas būvniecības laikā.

– Pirmkārt, šis materiāls ir paredzēts ekspluatācijai augstā temperatūrā. Otrākt, pie šī materiāla praktiski nepieķeras kvēpi, tādēļ tīrīšana ir viegla. Metāla cauruli pietiek nosiltināt visā tās garumā.

Kvēpu ģenerators

Runājot par malkas apkuri, jārunā arī par katliem.

– Daudzus šo katlu modeļus, manuprāt, droši var nosaukt par kvēpu un darvas ģeneratoriem, un iemeslu tam netrūkst. Pirmais cēlonis – konstruktīvie defekti, kas pieļauti vēl katla projektēšanas stadijā. Otrais – zināšanu trūkums pareizā katla ekspluatācijā. Rezultātā mājas iedzīvotāji iztērē divas reizes vairāk kurināmā, nekā paredzēts, bet gaidīto komforta temperatūru nesasniedz, – stāsta Vladimirs.

Var gadīties, ka telpā uzkrājas tvana gāze. Pēc Vladimira teiktā, problēma risināma samērā vienkārši. Malkas katliem ir speciālas durtiņas papildu gaisa padevei. Ja šīs sistēmas tiek pielietotas, ievērojami uzlabojas sadegšana, kas samazina kurināmā patēriņu un kvēpu veidošanos.

– Man ir bijuši klienti, kuri 10 gadus kurināja pa 10 kubikmetriem malkas sezonā, neko nezinot par šīm ventilācijas lūkām, taču viņiem būtu pieticis ar 3, maksimums 5 kubikmetiem kurināmā, – atceras meistars.

Nedzenieties pēc temperatūras

Ļoti svarīgs efektīvas un drošas krāsns ekspluatācijas priekšnoteikums ir kurināmais. Eksperti iesaka izmantot malku no lapu kokiem, jo tā dod mazāk kvēpu nekā egles un priedes malka.

Paši karstākie materiāli ir ozols un osis, aukstākie – alksnis, apse un papele. Meistari uzskata, ka Latvijas apstākļiem piemērotākais koks ir bērzs (degšanas temperatūra – 800–900 grādi). Ja kurināšanai izmanto briketes, tad tās deg ar tādu pat temperatūru, ar kādu koks, no kā tās izgatavotas.

– Izvēloties kurināmo, jāpatur prātā arī materiāla ugunsnoturības robeža, pretējā gadījumā var sabojāt metāla krāsni. Pārāk augstas temperatūras iedarbībā konstrukcija var deformēties un pārplīst. Tas raksturīgs arī mūrētajām krāsnīm, ķieģeļu krāsnis vispār nav ieteicams pārkurināt, – skaidro Vladimirs.

Vispār, lai darbotos ar malkas krāsni, nepieciešama kā pieredze, tā arī zināšanas, tādēļ daudzi lietotāji desmitiem gadu kurina, kā prot, un paši savām rokām dzen postā vislabākās krāsnis. Viņi papildina malku nepārtraukti, nesaprotot, kāpēc krāsns nepaliek uzreiz karsta, taču masīva krāsns siltumu sāk atdot pēc četrām līdz sešām stundām, maksimālo sasilšanas temperatūru sasniedzot pēc astoņām stundām. Rezultātā saimnieks ar savu nepacietību krāsni astoņu stundu laikā ir nokaitējis tā, ka nav iespējams pielikt roku, iztērējis nevajadzīgi daudz kurināmā un pakļāvis ārkārtīgai slodzei krāsns konstrukciju.

– Krāsns virsmas temperatūrai nevajadzētu pārsniegt 60 grādus. Pārbaudīt, vai krāsns ir pārkurināta, ir viegli – vairākās vietās plaukstas aizmugure jāpatur pie krāsns virsmas. Ja ir pārāk karsti un noturēt plaukstu ir grūti, kurināšana jāpārtrauc, – rekomendē Ņikita Šestakovs. Viņš arī pamāca, kā pareizi kurināt krāsni.

– Kad kurināmais ir labi aizdedzies, jānoregulē degšanas process. Liesmai jābūt salmu dzeltenā krāsā. Ja liesma ir sarkana, trūkst gaisa un vairāk jāatver gaisa piekļuves atvere. Ja liesma zilgana – gaisa pārāk daudz un gaisa pieplūde jāsamazina. Pēc tam apmēram līdz pusei jāaizver šīberis, bet tā, lai krāsns nesāktu dūmot. Kad palikušas vairs tikai oglītes bez liesmiņām, gandrīz līdz galam aizveriet šīberi, atstājot tikai nelielu spraudziņu.Tikai tad, kad krāsns mute ir pavisam melna, šīberi drīkst aizvērt līdz galam, – stāsta eksperts.

Krāšņu meistari uzsver, ka krāsnīs sadedzināt sadzīves atkritumus, jo sevišķi plastmasu un polietilēnu, ar laku pārklātas mēbeles, krāsotus dēļus, ir nepieļaujami, tāpat kā stingri aizliegts slapju malku aizdedzināt ar benzīna palīdzību.

Neviens cits, kā jūs paši

– Kā lai atrod krāsns meistaru, kurš saremontēs jau esošo vai kvalitatīvi un tehniski pareizi uzbūvēs jaunu?

Mūsu sarunu biedri atzinās, ka viņi paši arodu apguvuši pašmācībā. Vladimirs Matjušovs 19 gadu vecumā pabeidzis 45. profesionāli tehnisko skolu Jelgavā ar specialitāti – akmens apstrādes meistars, bet krāšņu mūrnieka teorētiskās un praktiskās zināšanas ieguvis no meistariem Krievijā un Baltkrievijā. Vēlāk nākamos kolēģus apmācījis Jelgavas tehniskajā licejā (agrākā 45. skola – redakcijas piez.) pēc paša izstrādātas programmas.

– Mans beidzamais kurss liceju pabeidza aptuveni 2000. gadā. Tiešām nezinu, vai kāda no Latvijas mācību iestādēm apmāca krāšņu mūrniekus. Tādus nav saticis arī otrs mūsu eksperts Ņikita Šestakovs. Viņš profesijas pamatus apguvis, strādājot un mācoties pie kāda padzīvojuša meistara, līdz palēnām sācis attīstīt pats savus projektus, taču joprojām uztur visciešākos kontaktus ar meistariem no Jekaterinburgas un Pēterburgas. Līdz šim laikam ir uzbūvējis vairāk nekā divus simtus krāšņu un kamīnu, bet veiktie remontdarbi netiek uzskaitīti. Ņikita Šestakovs ir Latvijas Amatniecības kameras biedrs.

– Lai pretendētu uz meistara titulu, kandidātam piecus gadus ir jānostrādā par mācekli pie pieredzējuša meistara, pēc tam tikpat ilgi vēl par zelli. Amatniecības kamerā nenotiek apmācība, tur tikai pārbauda pretendenta zināšanas. Vienīgais, ir pedagoģijas kurss, lai jaunais meistars varētu turpināt apmācīt savus mācekļus. Ja kandidāta zināšanas ir atbilstošas, viņš saņem meistara diplomu. Šis meistarības apliecinājums ļauj pildīt valsts pasūtījumus, oficiāli strādāt visā Eiropas Savienībā, – skaidro Ņikita Šestakovs.

Vladimirs Matjušovs uzsver, ka svarīgāk par visiem diplomiem ir cilvēka zināšanas.

– Man neskaitāmas reizes ir nācies pārtaisīt krāsnis pēc sliktu meistaru darba. Atsevišķus brāķdarus es jau pazīstu pēc rokraksta. Spriežot pēc manis redzētā, grāmatā tāds cilvēks nav ieskatījies, visu dara uz aci. Pasūtītājs tikai velti iztērē naudu un riskē ar veselību un pat dzīvību.