Glābt mājas nekad nav par vēlu!

Valsts kontroles eksperts: daudzdzīvokļu mājas Latvijā nenoliedzami ir sliktā stāvoklī, bet masveida sabrukšana vēl nav paredzama

Avīzē jau rakstījām, ka šajā ziemā Valsts kontrole publicēja šokējošus pārbaudes rezultātus. Tika apsekota dažādu pašvaldību valdījumā esošu daudzdzīvokļu māju atbilstība drošības prasībām. Izrādījās, ka no 119 apsekotajām ēkām 60% būvēs ir nopietns ugunsgrēku izcelšanās risks, bet vēl 60% māju konstatēti bojājumi, kas klasificējami kā ļoti nopietni.

Ņemot vērā, ka sērijveida projektiem ekspluatācijas laiks tuvojas beigām, rodas pamatoti jautājumi – cik ilgi mājas vēl noturēsies, kā dzīvokļu īpašniekiem pārliecināties, ka avārijas stāvoklī esošā māja tuvākajā laikā nesabruks? Šos un vēl citus jautājumus uzdevām speciālistam – Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) docentam, būvekspertam Aigaram Ūdrim, kurš Valsts kontroles uzdevumā veica būvju apsekošanu uz vietas.

Kādus secinājumus izdarīja Valsts kontrole?

Revīzijas laikā tika pārbaudītas 119 ēkas 10 pašvaldībās, bet pēc pārbaudes beigām Valsts kontrole saņēma informāciju tikai par 82 būvju stāvokli.

Galvenie secinājumi ir šādi: dzīvojamo māju stāvoklis strauji pasliktinās, bet kontrole par to drošības uzturēšanu netiek pildīta pienācīgā apjomā.

Precīzāk: daudzas pārbaudītās mājas pat ir bīstamas cilvēku dzīvībai un veselībai. Piemēram, 51 mājā ir ļoti augsti ugunsgrēka izcelšanās riski, jo daudzās vietās konstatēti skursteņu sabrukumi vai apkures kanāli izvadīti pa ventilācijas atverēm.

Vairākos objektos jumta seguma vai pamatu bojājumi tiešā veidā apdraud konstrukciju drošību. 62% gadījumu eksperti konstatēja tekošus jumtus un ar ūdeni piepildītus pagrabus.

Interesanti, ka puse (50%) no pārbaudīto māju iedzīvotājiem nezināja, kāds ir reālais stāvoklis viņu mājā, jo mājās nebija veiktas pat vizuālās apskates. Valsts kontrole secināja, ka vietējās būvvaldes nav orientētas uz esošo risku novēršanu, viņu darbs koncentrēts uz iedzīvotāju sūdzību apstrādi. Netiek veikta māju savešana kārtībā piespiedu kārtā, kas īpašniekiem ir radījusi izjūtu, ka būvvalžu prasības var ignorēt. Rezultātā dažā objektā nepieciešamais izmaksu minimums, lai māju savestu tehniskā kārtībā, var sasniegt 100 tūkstošus eiro. Šādas naudas nav ne pašvaldībām, ne iedzīvotājiem. Ņemot vērā šos apstākļus, Ekonomikas ministrija ir rekomendējusi izstrādāt speciālu programmu novecojošā dzīvojamā fonda atjaunošanai.

Starp citu, Ekonomikas ministrija tikai ar dažu dienu intervālu pēc Valsts kontroles ziņojuma publicēšanas nāca klajā ar savu pētījumu par 464. sērijas ēku mehānisko noturību un konstrukciju stabilitāti.

464. sērijas daudzdzīvokļu ēkas, tautā sauktas par lietuvietēm, kā pirmās tika izraudzītas padziļinātām pārbaudēm, jo tās bija pirmās lielpaneļu ēkas, ko Rīgā sāka būvēt pagājušā gadsimta 60. gados. Risks būvju konstruktīvās stiprības apdraudējumam ir arī konstrukciju prognozētā kalpošanas laika (60 gadi) izbeigšanās. Apsekošanas laikā, ieskaitot dzelzsbetona paneļu sadurvietu atsegšanu, netika konstatētas pazīmes, kas liecinātu par mehāniskās stabilitātes samazināšanos. Tas nozīmē, ka 464. sērijas ēku tehniskais stāvoklis atzīstams par apmierinošu. Citiem vārdiem – šajās ēkas dzīvot ir droši (jāpiebilst vienīgi, ka pārbaudīja tikai 13 ēkas).

Ko speciālists ieraudzīja uz vietas?

Apskatījis pārbaudes objektus uz vietas, Aigars Ūdris sīki apraksta savus novērojumus. Viņa uzdevums bija noskaidrot, vai ēku tehniskais stāvoklis atbilst normatīvos noteiktajam, vai konstrukcijas ir stabilas, vai ir novērojams apdraudējums iedzīvotāju dzīvībai un veselībai. Aigars Ūdris apmeklēja ēkas dažādos Latvijas novados – Gulbenē, Tērvetē, Limbažos, Ventspilī, kā arī reģionālajās pilsētās. Apskatei tika pakļautas gan pašvaldībām piederošas, gan līdz galam privatizētas ēkas, piemēram, no ārpuses pieklājīga divstāvu daudzdzīvokļu ēka Gulbenes nomalē. Mājas iekšiene atklājusi milzīgas problēmas – mūrējuma koroziju pastāvīga mitruma klātbūtnē, tekošu jumtu, kas katra lietus laikā nolej bēniņus. Nemaz nerunājot par ūdeni pagrabā, kura nepārtrauktā klātbūtne apdraud ēkas pamatu stiprību.

Līdzīga māja tika apsekota Limbažu novadā – ārējais veidols ļoti patīkams: balta ķieģeļu ēka, logi nomainīti uz plastmasas pakešu logiem, sakopts zāliens ap māju. Svarīgākās liecības par būvi ir tās iekšpusē, un tās nav iepriecinošas. Mājas lentveida pamatos izmantots nekvalitatīvs betons, laika gaitā notikusi pamatu deformācija, kas izraisījusi nesošo sienu plaisāšanu. Bēniņos atrastas azbestcementa plātnes, kas, kā zināms, ir veselībai bīstams būvmateriāls.

Kādas mājas fotoattēlus, kuri pārbaudes laikā fotografēti Saldus novadā, bez sirdsapziņas pārmetumiem var atdot ideju ģenerēšanai par apokalipsi. Viens foto rāda iebrukušus un ar nesaprotamiem lūžņiem aizkrautus bēniņus, otrs – ieliekušos griestu pārsegumus un milzīgas plaisas ēkas sienās. Skumjākais, ka ēkā dzīvo cilvēki.

Aigars Ūdris: „Masveida dzīvojamo māju sabrukšana Latvijā nav paredzama.”

Kaut arī par katru apsekoto māju var uzrakstīt atsevišķu stāstu, tomēr kopumā jāatzīst, ka katrai ēkai ir kāda atšķirīga novirze no normas: dažās vietās situācija nav tik briesmīga, bet atsevišķi objekti ir avārijas stāvoklī. Aigars Ūdris runā par katras konkrētas mājas stāvokli, bet ne par visu Latvijas dzīvojamo fondu. No šī nelielā pētījuma nedrīkst izdarīt secinājumus, tas būtu tāpat, kā noteikt vidējo pacientu temperatūru slimnīcā, kur dažs jau ir pavisam vesels, bet citam ir pirmsnāves drudzis.

– Vai Rīgā māju stāvoklis ir labāks nekā provincē? Vai pamanītās problēmas ir tipiskas visā valstī?

– Situācija ir ļoti neviennozīmīga, tādēļ nevar teikt, ka vienā pašvaldībā situācija ir laba, citā – slikta. Manas pārbaudes, ko veicu Valsts kontroles uzdevumā, vairāk skāra pašvaldību valdījumā esošās ēkas. Uzskatu to par svarīgu momentu, kas kaut kāda ziņā izskaidro dzīvokļu lietotāju attieksmi pret māju. Atcerēsimies 90. gadus, kad sākās privatizācija. Cilvēki, kuri vēlējās iegūt sev privātu īpašumu, to izdarīja nekavējoties, tie, kuriem bija vienalga, dzīvokļus neprivatizēja. Nav iespējams, ka iedzīvotāju attieksme būtu mainījusies: tērētāju domāšana izskaidro daudzu neprivatizēto māju slikto stāvokli. Daudzi šo māju iedzīvotāji ir iestrēguši laikā un nesaprot, ka neviens cits viņiem remontus netaisīs. Tie ir pensionāri vai pirmspensijas vecuma ļaudis, kuriem vārdi atjaunosim, renovēsim, investēsim ir sveši un nesaprotami.

– Ja dzīvokļi nepieder privātīpašniekiem, vai pašvaldībai ir pienākums ieguldīt šajos mājokļos?

– Pašvaldībām ir tāds pienākums. Diemžēl nelielām lauku pašvaldībām šādu līdzekļu nav. Ja viņi mēģina runāt ar mājas iedzīvotājiem, lai kopīgi sarūpētu līdzekļus ēkas atjaunošanai, tad saņem vienbalsīgu „nē”.

– Valsts kontroles ziņojumā pēc revīzijas bija lasāmi šokējoši secinājumi, piemēram, atsevišķu ēku stāvoklis apdraud cilvēku dzīvību. Kādam taču uz to ir jāreaģē?

– Es varu runāt tikai par tām 20 ēkām, kuras pats apsekoju un skatīju savām acīm. Jā, bija atsevišķi gadījumi, kad varu teikt – tādā mājoklī dzīvot nav droši. Tas bija sakāms par atsevišķām 100 gadu vecām un vecākām ēkām. Novēroju lokālas problēmas, piemēram, jumta pārseguma stiprības apdraudējumu, ko izraisīja nepārtraukta lietus ūdens iedarbība. Tas nenozīmē, ka dzīvot nedrīkst, jo māja var sagāzties, tomēr problēmas ir acīmredzamas un tās nedrīkst nerisināt. Teikšu vēl vairāk: ikvienai daudzdzīvokļu mājai, kuras ekspluatācijas termiņš ir liels, var atrast kaut kādas tehniskas problēmas. Citai – lielākas, citai – mazākas…

– Pēc Ekonomikas ministrijas veiktās pārbaudes 464. sērijas mājās ir paziņots, ka to iedzīvotājiem nav par ko baidīties. Varbūt arī citu sērijveida māju iedzīvotājiem jāpārstāj uztraukties, jo 464. sērija taču tika celta visagrāk?

– Šīs izpētes rezultāti ir ļoti svarīgi, tie noteikti jāpieņem zināšanai. Acīmredzami, ka par avārijas situāciju Latvijas dzīvojamā fondā runāt pāragri, bet sērijveida māju iedzīvotāji nedrīkst uzelpot, sak’ – mums viss ir kārtībā! Tikpat labi kādā no 464. sērijas mājām var būt tik daudz problēmu, ka to novēršanai būs nepieciešams vesels kapitāls.

Nedrīkst pieļaut arī otru galējību, kas cilvēkiem liek domāt – manai mājai ekspluatācijas laiks ir teju beidzies, tas nozīmē, ka tajā dzīvot vairs nedrīkst.

Kāda ir patiesība?

Ja vērtējam saliekamās dzelzsbetona mājas, tad jāatzīst, ka šis materiāls pats par sevi ir tik stiprs, lai varētu nokalpot 100 un vairāk gadu. Mājas stiprību nosaka arī būvēšanas kvalitāte, paneļu savienojumu mezglu stāvoklis, pārsegumi un ārējie faktori – pamatu stāvoklis, grunts, uz kuras māja uzcelta. Ja visi šie elementi ir labā stāvoklī un korozijas neskarti, tad māja vēl varēs kalpot ilgus gadus, daudz vairāk, kā tas uzrādīts normatīvos.

– Vai tas nozīmē, ka šie normatīvie ekspluatācijas laiki ir uzrakstīti tikai ķeksīša pēc?

– Šie normatīvi kalpo par pamatu tam, lai pēc ekspluatācijas termiņa beigām dzīvokļu īpašnieki pievērstu pastiprinātu uzmanību kopīpašuma tehniskajam stāvoklim. Atgādināšu, ka komunikācijām mājas iekšienē arī ir ekspluatācijas laiki, turklāt tie ir īsāki nekā konstrukcijām. Piemēram, automašīnai ir obligāta tehniskā apskate vienu reizi gadā. Pret to neviens neiebilst – tāpat ir skaidrs, ka ar nesalabotu auto braukt var tikai neprātīgs cilvēks. Diemžēl attiecībā uz savu mājokli lielākais vairākums nesaskata analoģiju.

– Vai ir normatīvi, kuri nosaka tehniskās apsekošanas regularitāti daudzdzīvokļu mājās?

– Normatīvie akti paredz, ka vienu reizi 10 gados publiskajām ēkām jāveic pilna tehniskā apsekošana. Attiecībā uz dzīvojamām ēkām Ministru kabineta noteikumi Nr. 907 noteic, ka vizuālā apsekošana jāveic vienu reizi gadā (šeit runa nav par padziļinātu tehnisko apsekošanu). Visu veidu apsekošanām jābūt pareizi dokumentētām.

Tas nozīmē, ka katrai mājai ir jābūt tehniskajai lietai, kurā atspoguļoti visi šo pārbaužu rezultāti, taču, vai visi apsaimniekošanas uzņēmumi godprātīgi pilda normatīvos noteikto, tas ir cits jautājums. Pats esmu prasījis šādus aktus un saņēmis godīgas atbildes – tādu nav. Diemžēl atgriežamies pie labi zināmā – daudzu privatizētu māju īpašnieki līdz šim brīdim nesaprot, ka koplietošanas mājas daļas arī ir viņu īpašums un par tām rūpēties ir viņu pienākums.

– Iespējams, visi nesaprot, kāpēc tas ir svarīgi.

– Viss ir vienkārši. Ja savlaicīgi iegulda mājas remontā, tad būve turēsies ilgi. Vecrīgā ir mājas, kurām ir jau vairāki simti gadu, un nekas, pat negrasās sabrukt. Problēma ir cita. Ja īpašnieks saka – man ir pilnīgi vienalga, kas būs pēc 20 gadiem, tādēļ neieguldīšu ne centa – tad veidojas situācija, par kādu mēs šausminoties izlasām Valsts kontroles ziņojumā.

– Vai var iestāties situācija, kad būvvalde, izmantojot savas pilnvaras, paziņos par ekspluatācijas pārtraukšanu daudzdzīvokļu mājās, kuru iedzīvotāji nevēlas ieguldīt remontā?

– Teorētiski ir iespējams, bet diezin vai tas notiks uzreiz. Pastāv kritēriji, pēc kuriem nosaka mājas stabilitāti. Ja izgaismojas nopietnas problēmas, būvvalde vispirms brīdinās dzīvokļu īpašniekus par nepieciešamajiem darbiem un dos to realizācijai pienācīgu termiņu, piemēram, vienu gadu. Patlaban aktīvi darbojas arī Būvniecības kontroles birojs, bet šīs iestādes atbildībā ir publiskās ēkas. Nav teikts, ka biroja funkcijas nepaplašinās – tas atkarīgs no Saeimas labās gribas un pieejamā budžeta. Ar to es nevēlos apgalvot, ka būvvaldes darbiniekiem nebūtu, ko darīt, gluži otrādi – viņu potenciāls līdz galam netiek izmantots. Viņiem būtu vairāk jāstrādā uz vietām, bet tā vietā cilvēki ir apkrauti ar papīriem.

Neskatoties ne uz ko, Latviju nekāda masveida ēku sagrūšana nesagaida.

Arī jaunbūves ir pilnas slimību

– Kā jūs kopumā vērtējat padomju gados uzbūvēto dzīvojamo fondu?

– Tas nav viennozīmīgs. Tolaik, piemēram, armijas vajadzībām mājas cēla tā sauktie strojbati. Māju celtniecībā iesaistīja ieslodzītos. Visbiežāk šiem cilvēkiem par būvniecību nebija nekādas saprašanas, nemaz nerunājot par iemaņām vai pieredzi. Par kādu kvalitāti mēs runājam? Apgalvot, ka padomju gados uzbūvētais viss ir slikts, arī nevar. Kādai mājai ir paveicies vairāk, citai – mazāk. Sērijveida projektiem ir tipiskas problēmas, piemēram, 103. sērijai – slīpas plaisas nesošajās ķieģeļu sienās kāpņutelpās. Ir mājas, kurām ir stabilitātes problēmas, bet ne būvniecības kvalitātes dēļ. To nosaka neviendabīgais grunts sastāvs, parasti – pārāk viegla grunts tik lielai slodzei, kāda ir daudzstāvu ēka.

– Jaunās apbūves kvalitāte ir salīdzinoši labāka?

– Nebūt ne. Būvniecības buma (2005.–2007. g.) laikā uzceltās ēkas neizceļas ar kvalitatīvu darbu un izmantotajiem materiāliem. Nelaime, ka minētajā periodā būvēja visi, kas vien vēlējās to darīt. Nopietniem projektiem piesaistīja neprofesionālus cilvēkus. Kuriozs, bet būvniecībā piestrādāja arī bārmeņi un taksisti, ikviens, kurš gribēja pelnīt 2000 latu mēnesī. Cik kvalitatīvu izpildījumu varam gaidīt šajos objektos?

– Vai varam daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem dot padomu, kā rīkoties, lai paildzinātu mājas ekspluatācijas mūžu?

– Pareizie soļi būtu šādi: uzaicināt sertificētu būvspeciālistu mājas tehniskās apsekošanas veikšanai. To var pieprasīt apsaimniekotājam, to patstāvīgi var veikt paši dzīvokļu īpašnieki. Pēc apsekojuma rezultātiem kļūs skaidrs, kādi remontdarbi mājai patiešām ir vajadzīgi. To plānošana un realizācija ir apsaimniekošanas uzņēmuma uzdevums, bet darbu apmaksa ir dzīvokļu īpašnieku pienākums. Cita risinājuma nav un nevar būt.