Leģioneloze neatkāpjas!

Ūdensapgādes sistēmās Latvijā turpina dzīvot un vairoties bīstama baktērija. Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas speciālisti iesaka veidus, kā iedzīvotājiem izsargāties no saslimšanas ar leģionelozi

Šī gada oktobrī Ekonomikas ministrijā notika diskusija par saslimstību ar leģionelozi. Kaut arī slimību izraisošā bīstamā baktērija uzskatāma par maz izpētītu, zināms, ka tā iecienījusi pilsētu ūdensapgādes sistēmas, kurās netraucēti dzīvo un neierobežoti vairojas. Cīņa ar šo sīkbūtni notiek visā Latvijā, diemžēl jāatzīst, ka sekmes ir mainīgas.

Saslimšanas gadījumi turpinās

Leģioneloze var izvērsties par nopietnu elpošanas ceļu slimību, kas izpaužas smaga plaušu karsoņa veidā. To izraisa baktērijas, kas cilvēka plaušās nonāk, ieelpojot mikroskopiskus ūdens pilieniņus. No 2012. līdz 2017. gadam Latvijā katru gadu tiek fiksēti aptuveni 30 leģionelozes saslimšanas gadījumi, 2017. gadā slimība izraisīja 3 cilvēku nāves.

2018. gada martā valdība apstiprināja grozījumus Ministru kabineta noteikumos Nr. 906 Dzīvojamās mājas sanitārās apkopes noteikumi. Grozījumi noteica, ka mājas pārvaldnieka pienākums ir nodrošināt, lai karstā ūdens temperatūra pie izejas no siltummaiņa nebūtu zemāka par +55°C. Izrādās, ka karstā ūdens temperatūrai ir ļoti liela nozīme baktērijas aktivitātē un dzīvotspējā: +50°C sīkbūtne bojā neiet, bet nespēj vairs vairoties, +55°C karstumā tā aiziet bojā piecu–sešu stundu laikā, +60°C karstā vidē leģionellas iet bojā 32 minūšu laikā, bet +70–80°C karsts ūdens nodrošina efektu, kas līdzinās acumirklīgai dezinfekcijai.

Gaidītais rezultāts, paaugstinot karstā ūdens temperatūru daudzdzīvokļu māju ūdensapgādes sistēmās, netika sasniegts. Pēc Slimību kontroles un profilakses centra statistikas datiem, 2018. gada pirmajos 10 mēnešos ar leģionelozi saslima 34 Latvijas iedzīvotāji, turklāt visaugstākie rādītāji fiksēti tieši pēc MK noteikumu spēkā stāšanās: 2018. gada maijā – 9 gadījumi, augustā – septiņi saslimušie.

Ekonomikas ministrija ir izrādījusi vēlmi atgriezties pie saslimšanas jautājumu apspriešanas un iespējama risinājuma meklēšanas. Diskusijā par šo jautājumu piedalījās Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas un ūdensapgādes uzņēmumu pārstāvji, kā arī citas ieinteresētās personas. Ar ziņojumu par šīs problēmas pētījumos iegūtajiem rezultātiem uzstājās Rīgas Tehniskās universitātes prorektors Tālis Juhna.

Iedzīvotāji sajūsmā nebūs

– Tikšanās laikā mēs apspriedām iespējamos iedzīvotāju pasargāšanas paņēmienus, – stāsta viens no diskusijas dalībniekiem, Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis.

– Lai nodrošinātos pret saslimšanas risku, Eiropā daudzi sabiedrisku ēku, piemēram, viesnīcu īpašnieki uzstāda ļoti apjomīgas ūdens filtru iekārtas. Ir sāktas diskusijas par to, lai šādas filtrējošas iekārtas tiktu uzstādītas arī mūsu daudzdzīvokļu mājās. Vācijā teju vai katrā ēkā ir šāda iekārta, taču pie mums, ņemot vērā ekonomisko situāciju un iedzīvotāju maksātspēju, šaubos vai cilvēki būs gatavi runāt par šādiem kapitālieguldījumiem. Viena šāda filtru iekārta maksā vairāk par 1000 eiro, neskaitot tās regulāro apkopi, kas arī neizmaksā maz. Cilvēki par to nebūs sajūsmā.

– Varbūt ir citi veidi, kā iedzīvotājiem nodrošināties pret saslimšanu?

– MK noteikumos ir iestrādāti grozījumi, kas pārvaldniekiem uzliek par pienākumu nodrošināt karstā ūdens temperatūru +55°C. Tikai jāsaprot, ka nodrošināt šādas temperatūras nepārtrauktību visā ūdensapgādes sistēmā nav iespējams kaut vai tādēļ, ka baktēriju vairošanās notiek arī krānu un dušu galvās, kur faktiski nekad nav tik karsts ūdens. Turklāt leģionellas vairojas stāvošā ūdenī.

– Tad varam secināt, ka ne jaunākie filtri, ne paaugstināta temperatūra ūdensapgādes sistēmā negarantē pilnīgu aizsardzību pret saslimšanu?

– Ja cilvēks pāris nedēļu nav lietojis dušu, viņa dzīvokļa karstā ūdens atzarā ir nostāvējies silts ūdens. Ja to nenotecinātu uzreiz lieto dušai, tad nekādu piesardzības paņēmienu ievērošana cilvēku nepasargās no iespējamas saslimšanas.

Ūdens taupīšana var beigties slikti

– Kā rīkoties?

– Pirmais uzdevums – iedzīvotāju izglītošana. Cilvēkiem ir jāizskaidro, ka vispirms nepieciešams notecināt ūdeni līdz tam, kamēr viņa dzīvokļa atzarā ieplūst svaigs karsts ūdens no caurulēm, kurās notiek karstā ūdens cirkulācija. Diemžēl lielākā daļa cilvēku domā racionāli: karstais ūdens ir pietiekami dārgs, lai to tāpat vien tecinātu. Mācība, kura jāiegaumē uz visiem laikiem, ir šāda – ja nenotecināts ūdens rada mikroskopiskus pilienus, cilvēks tos ieelpo kopā ar slimību izraisošajām leģionellas baktērijām. Ja cilvēks to apzinās, bet ūdens taupīšana ir svarīgāka par piesardzību, tad tā ir viņa izvēle.

– Vai, dzerot ūdeni vai vienkārši mazgājoties, arī ir iespējams inficēties?

– Nē, saslimt iespējams tikai, ieelpojot mikroskopiskus ūdens pilieniņus.

– Vai ir iespēja dezinficēt katras mājas ūdensapgādes sistēmu?

– Ilgam laikam tas nevar palīdzēt. Izeja ir saņemtā ūdens kvalitātes uzlabošana, par ko būtu jārūpējas ēku apsaimniekotājiem un ūdensapgādes nodrošinātājam. Ūdensapgādes caurules būtu jāiztīra no rūsas, bioplēves aplikumiem un citiem netīrumiem, jo šādi sārņi kalpo par mājvietu baktērijām. Ūdenim jāsatur pēc iespējas mazāk ūdeņraža un fosfora. Ja ūdensvadu izdotos atbrīvot no fosfora, leģionellas izzustu. Diemžēl tā ir utopiska doma, jo cilvēkiem ir nepieciešams fosforu uzņemt ar dzeramo ūdeni.

Uzstādiet filtrus!

– Kādi ir speciālistu reālie priekšlikumi cīņā ar slimības izraisītājiem?

– Mēs piedāvājam atgriezties pie filtru uzstādīšanas pirms mājas komercpatēriņa skaitītāja. Šādi filtri senāk bija obligāta prasība, bet vēlāk to ļāva neievērot. Tagad esam nolēmuši atgriezties pie šīs prasības un lūdzam pilsētas ūdensapgādes uzņēmumam nodrošināt prasības izpildi un mājās uzstādīt filtrus pirms mājas kopējā ūdensskaitītāja. Starp citu, tādā veidā uzlabotos arī ūdens patēriņa uzskaites rādītāji.

– Kādā veidā?

– Mājas komercuzskaites mēraparāts, tā sauktais kopējais skaitītājs, caur sevi izlaiž ļoti lielu ūdens daudzumu un ar laiku piegružojas. Var gadīties, ka visi dzīvokļu skaitītāji uzskaita ļoti precīzi, bet kopējais mēraparāts ir aizaudzis, tādēļ zaudējis precizitāti un mājas dzīvokļu īpašnieki saņem rēķinus par ūdens zudumu.

– Vai arī Rīgā šo filtru uzstādīšanas prasība ir atcelta?

– Diemžēl tā ir, turklāt pamatojums bija visai nesaprotams, piemēram, tika apgalvots, ka tādā veidā iedzīvotāji varēšot zagt ūdeni. Pavisam neticami šķiet, ka cilvēki varētu iezagties pagrabā pie kopējā ūdens skaitītāja un tur pa pilienam satecināt ūdeni. Savukārt atjaunot prasību par obligātu filtru uzstādīšanu nav tik vienkārši – tā atrašanās vieta ir ūdensapgādes pakalpojuma sniedzēja atbildības zonā, tādēļ uzreiz rodas jautājums – kurš uzņemsies ūdens filtru apkalpošanu?

– Tik tiešām, jautājums ir vietā – kurš tas varētu būt?

– Lielākais vairums apsaimniekotāju ir gatavi apkalpot šos filtrus, jo to lietošana paredzēta viņu klientu drošībai un veselībai.

– Ko vispār nozīmē šāda filtra apkalpošana?

– Parastā situācijā šādam ūdens filtram nekāda īpaša apkalpošana nav vajadzīga. Taču iztēlosimies, ka maģistrālajā ūdensvadā kaut kādas nepieciešamības dēļ sākas  remontdarbi. Tajā laikā ūdens ir duļķains un iedzīvotāji žēlojas. Ja pirms mājas komercuzskaites mēraparāta ir uzstādīts šāds filtrs, lielākā daļa duļķu tiks uztvertas. Ja dzīvoklī no krāna tik un tā tecēs netīrs ūdens, cilvēks zvanīs uz apsaimniekošanas uzņēmumu, lai atbildīgais darbinieks atbrauktu un iztīrītu filtru.

– Vai iznāk, ka filtrs ir jātīra tikai pēc iedzīvotāju sūdzības?

– Regulāro iekārtas tīrīšanu apsaimniekotājs varētu apvienot ar sezonālo siltummezgla apsekošanu un sagatavošanu ekspluatācijas sezonai. No izdevumu viedokļa filtra uzturēšanai kārtībā lieli ieguldījumi nav nepieciešami.

Vai ir vērts paaugstināt temperatūru sistēmā?

– Kā vienu no baktēriju iznīcināšanas metodēm izmanto temperatūras paaugstināšanu karstā ūdens apgādes sistēmā, turklāt to ir pierādījuši zinātnieki. Kādēļ apsaimniekotājiem neiesaka radikāli paaugstināt karstā ūdens temperatūru?

– Ja varētu temperatūru ūdensapgādes sistēmā paaugstināt līdz +60–65°C, cīņa ar leģionellām būtu efektīva, bet mēs nekādi nevaram nodrošināt baktēriju iznīcināšanu tajos sistēmas posmos, kuros nenotiek ūdens cirkulācija. Turklāt krasi paātrinātos cauruļvadu aizaugšana un dzīvokļu īpašniekiem nāktos biežāk mainīt caurules, tādēļ es nedomāju, ka būtu jāizskata iespēja vēl vairāk paaugstināt karstā ūdens temperatūru cīņai ar baktērijām.

– Pašlaik pārvaldniekiem ir jānodrošina karstā ūdens temperatūra ne zemāku par +55°C. Kā vērtējat šo prasību kā līdzekli  cīņā pret leģionellu?

– Šeit ir jāapskata vairāki aspekti: lai iedzīvotājiem būtu komfortabli mazgāties pašiem un mazgāt, piemēram, traukus, pilnīgi pietiek ar ūdeni, kas ir +45°C karsts. Ja temperatūra pārsniedz +55°C, iespējams apdedzināties. Taču daudz sāpīgāks par apdedzināšanos ir izmaksu jautājums. Vairāki apsaimniekotāji skaidro, ka šī ūdens uzkarsēšana to ir sadārdzinājusi par 20–30%.

Tikko palielinās karstā ūdens cena, racionāli domājošo iedzīvotāju daļa ūdens lietošanu ierobežo vai arī stipri atšķaida ar auksto ūdeni. Tas palielina leģionellu vairošanās risku ūdensvada atzaros, kuros nav cirkulācijas. Pat tad, ja cilvēkiem nepārtraukti atgādināsim, kādēļ nepieciešams notecināt pirmo ūdeni no karstā krāna, mājas sistēma tīra nekļūs. Ir cilvēki, kuri tik ļoti taupa ūdeni, ka tikai reizi nedēļā atļaujas nomazgāties, un viņiem to pārmest nevienam nav tiesību. Skaidrs, ka viņi būs pirmā riska grupa, kas var saelpoties ūdeni ar baktērijām. Savukārt, ja ūdens būs lētāks, cilvēki to lietos daudz vairāk un neļaus tam sastāvēties.

Ko darīt, ja karsto ūdeni nesagaidīt

– Iedzīvotāji bieži žēlojas, ka karstā ūdens vietā saņem siltu. Pārvaldnieka ierastā atbilde – nav iespējams nodrošināt normatīviem atbilstošu temperatūru. Kā šo māju iedzīvotājiem izvairīties no leģionellām?

– Bieži šīs tehniskās problēmas ir pašu dzīvokļu īpašnieku izraisītas. Ir gadījumi, kad, māju renovējot, iedzīvotāji pieņem lēmumu par karstā ūdens stāvvadu skaitu samazināšanu ar absurdu mērķi samazināt izmaksas par ūdens cirkulāciju un ūdens skaitītājiem. Tā arī ir – ar šādu paņēmienu dzīvoklī divu skaitītāju vietā ir viens, taču nākas pagarināt ūdensvada atzaru, kas nodrošina ūdens apgādi, piemēram, no vannas istabas. Tādā veidā dzīvoklī ir viena gara caurule ar stāvošu ūdeni, kuru nākas notecināt katru reizi, līdz caurulē ieplūst karstais ūdens no stāvvada. Ūdens vienkārši ir jānotecina, lai nesaskartos ar leģionellām. Vai visiem dzīvokļiem var nodrošināt +55°C karstu ūdeni? Mana atbilde ir konkrēta – nē, tas nav iespējams. Tālākajos dzīvokļos, skatoties no siltummezgla atrašanās vietas, ar normatīviem atbilstošu ūdeni var nodrošināt tikai tad, ja no siltummezgla tiek padots +60°–65°C karsts ūdens. Dzīvokļos, kuri pirmie saņem tik karstu ūdeni, visu laiku pastāv apdedzināšanās risks, turklāt Latvijā ir arī tādas mājas, kurās nav karstā ūdens cirkulācijas sistēmas. Šajās mājās karstais ūdens cirkulē tikai pagrabā. Augšējo stāvu iedzīvotāji karstu ūdeni var sagaidīt tikai pēc vairāku minūšu ilgas tecināšanas.

– Tad taču sanāk, ka viņi visu šo aukstā ūdens daudzumu apmaksā pēc karstā ūdens tarifa!

– Taču viņi visu laiku ekonomē uz cirkulācijas rēķina.

– Kā šiem cilvēkiem izsargāties no leģionellas?

– Katru reizi notecināt atzarā nostāvējušos vēso ūdeni.

– Sniedziet padomu, lūdzu, tiem iedzīvotājiem, kuri, notecini vai netecini, nevar saņemt pienācīgi karstu ūdeni. Varbūt viņiem labāk uzstādīt boileri?

– Šī ir nosacīta izeja – leģionellas var vairoties arī boileros. Lai no tā izvairītos, boileri nepieciešams iestatīt uz stipra karsēšanas režīma. Tas savukārt veicinās iekārtas aizkaļķošanos, un rezultātā nāksies iegādāties jaunu.

Lai nodrošinātos ar karsto ūdeni, vislabākais ir domāt par individuālu karstā ūdens sagatavošanas un apkures iespēju. Pašlaik Latvijā jau ir ļoti daudz māju ar individuālām katlumājām.

Ko tālāk?

– Kādēļ Ekonomikas ministrija tieši tagad atgriezās pie leģionellu apkarošanas jautājuma?

– Šis jautājums skar iedzīvotāju drošību un veselību. Saslimšanas gadījumu skaits ar leģionelozi Latvijā atbilst Eiropas vidējam līmenim, taču mums nav precīza šo saslimšanas gadījumu monitoringa, tādēļ tiek pieļauts, ka vieglākie saslimšanas gadījumi pie mums netiek uzskaitīti, jo saslimušos izārstē kā bronhīta vai plaušu karsoņa slimniekus. Atbilstošā diagnoze tiek noteikta tikai smagos gadījumos, kad analīzes nonāk laboratorijā.

Iedzīvotāju drošība ir pārvaldnieku un iedzīvotāju savstarpējās sadarbības jautājums. Latvijā ir vietas, kur šī sadarbība ir teicama, tāpat kā ir vietas, kur apsaimniekotājs ar iedzīvotājiem nesadarbojas vispār.

– Izdarīsim secinājumu: kādus paņēmienus Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācija uzskata par efektīviem?

– Nepārtraukta iedzīvotāju izglītošana un ūdens kvalitātes uzlabošana. Par to mēs iestāsimies turpmākajās diskusijās.

– Kas ar jūsu piedāvājumu notiks tālāk?

– To man ir grūti paredzēt. Jautājumu sākām apspriest ar Latvijas ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas pārstāvjiem. Ja viņi piekritīs iesaistīties, varēsim kopīgi virzīties tālāk, turklāt mēs vēlētos aktualizēt jautājumu par ūdens cietību.

Daudzās Latvijas pilsētās tā ir milzīga problēma, jo ciets ūdens ātrāk aizaudzē cauruļvadus. Ja Rīgā šī problēma nav tik izteikta, tad Jelgavā karstā ūdens guļvads aizsērējas dažu gadu laikā pēc renovācijas. Mājas pārvaldniekam tas likās tik neticami, ka, meklējot ūdensapgādes traucējumu cēloni, tika izlemts pārzāģēt gandrīz pilnīgi jaunu cauruļvadu. Ieraudzītais pārsteidza visus – nesen mainītajā caurulē bija biezs kaļķa nogulšņu slānis.  Ceram, ka ūdensapgādes uzņēmumi pratīs rast risinājumu un samazināt ūdens cietību, līdz ar to ievērojami pagarināsies cauruļu kalpošanas mūžs. Tā būtu tikai ūdensapgādes uzņēmumu labās gribas izpausme, jo normatīvi ūdens cietības līmeni nenosaka.