Kā būt labam kaimiņam?

12 patiesi stāsti par to, ka arī daudzdzīvokļu mājā var dzīvot draudzīgi

Attiecības ar kaimiņiem bieži vien ir salīdzinoši svarīgs dzīves aspekts. Sabiedrībā biežāk gan valda uzskats, ka kaimiņi ir pats ļaunuma iemiesojums. Visbiežāk viņi mūsu mierīgajai dzīvei traucē ar savu kliegšanu, nepatrauktajiem remontiem, svinībām un citām kaitinošām nodarbēm. Patiesība ir tāda, ka daudziem cilvēkiem ar kaimiņiem ir ļoti paveicies, tādēļ šie daži stāsti no dzīves būs tam tiešs pierādījums.

■ Pirms pāris nedēļām kaimiņi sāka remontu. No rīta kaut ko urba un mani pamodināja. Saposos doties skaidrot attiecības, kad pamanīju uz ārdurvju roktura maisiņu ar šokolādi. Tā viņi man katru rītu par atvainošanās zīmi atstāja šokolādi, līdz kādu dienu šokolādes vietā atradu ielūgumu uz svinībām par goda remonta pabeigšanai. Ne visi kaimiņi ir neciešami.

■ Kādam ir kaimiņš ar perforatoru, bet manējais ir ar karaoke. Darba laikā viņš ir darbā, atgriežas vēlu, tā kā praktiski ir nemanāms. Taču brīvdienās viņš izklaidējas, tādēļ mums ir koncerts – karaoke. Bet strikti – līdz 23.00. Gadās, kad kaimiņš man piezvana un vaicā, vai viņa dziedāšana netraucē man vai maniem bērniem. Vienmēr atbildu, ka viņa koncerts netraucē ne man, ne bērniem. Gulēt liekamies vēlu un bērniem patīk – viņi dzied līdzi. Reizēm kaimiņš vaicā, kādu mūziku mēs vēlētos dzirdēt. Arī pašlaik klausos koncertu uz pasūtījumu.

■ Pirms diviem gadiem pārcēlāmies uz māju ar klusu pagalmu pilsētas centrā. Māja mums ļoti laba, nav kur piesieties. Vīrs starp kokiem novilka auklu, pat veļu sāku žāvēt laukā. Vienu reizi atbraucām mājās vēlu un redzam – veļa pazudusi. Sabēdājos, bet pāris palagu dēļ policiju jau nesaucu. No rīta atnāca kaimiņiene un atnesa manu veļu sausu un akurāti salocītu. Teica – sētnieks sācis burkšķēt, nolēmusi novākt.

■ Īrēju dzīvokli kopā ar draudzeni un reiz, atgriežoties no koncerta, redzam, ka dzīvoklis palicis neaizslēgts. Ejam iekšā, visdrūmāko priekšnojautu māktas, jo doma viena – esam apzagtas. Ieejam viesistabā – uz dīvāna guļ kaimiņš. Parasts, precēts puisis ar bērniem. Uz lūpām sastingst jautājums – kas šeit notiek? Uzpurinājām viņu no miega. Izrādās, dodoties uz savu dzīvokli, viņš ieraudzījis mūsu pa pusei aizvērtās durvis, pieklauvējis, sapratis, ka mājās neviena nav. Nolēmis mūs sagaidīt, bet aizmidzis, skatoties televīziju. Bijām pateicīgas vēl ilgi pēc šī notikuma.

■ Reiz ļoti skaļi dzīvoklī strīdējos ar draugu. Pie mums ieradās augšējā stāva kaimiņiene. Biju noraudājusies, tādēļ draugam palūdzu pavaicāt, kas noticis. Kaimiņiene ar viņu pat nerunāja un lūdza pasaukt mani. Kad iznācu, kaimiņiene vaicāja, vai man kāds dara pāri un vai ar draugu nevajagot parunāt. Atbildēju, ka gadās visādi un viss ir kārtībā, tomēr bija patīkama apziņa, ka gandrīz pilnīgi svešam cilvēkam nebija vienalga, kas atgadījies. Es līdz šim neieredzēju kaimiņus, bet tagad domāju citādi, piedodu pat urbšanas darbus svētdienās.

■ Pārcēlāmies uz dzīvi mājā ar brīnišķīgiem kaimiņiem. Mājā ir 32 dzīvokļi, un kamēr mēs savas lietas un lādes izkrāvām uz ielas, visi garāmgājēji mūs sveicināja un piedāvāja palīdzēt. Kad beidzot viss bija sanests dzīvoklī un mēs uz mirkli apsēdāmies, pie durvīm kāds klauvēja. Mūsu kāpņu laukuma kaimiņi bija atnesuši pudeli ar aukstu ūdeni un vienreiz lietojamās glāzes. Saņēmām dāvanu ar vārdiem: „Jums taču ledusskapis vēl nepieslēgts, nav auksta ūdens, lūdzu, dzeriet uz veselību!” Godīgi sakot, bijām izbrīnīti, bet pēc pusstundas pie durvīm atkal klaudzināja. Bija atnācis cits kaimiņš ar divām tasītēm kafijas un maizītēm: „Tas jums, sieva tikko izcepa svaigas, būsiet taču izbadējušies!” Sakiet, lūdzu, vai mūsu dienās tā notiek? Savā mājā dzīvojam jau 7 gadus, pazīstam visus kaimiņus, kaut arī viņi mainās – kāds pārceļas uz citu vietu, kāds piedzimst, kāds nomirst, bet draudzīgā atmosfēra saglabājas visu laiku. Ja arī gadās nesaprašanās vai konflikti, tie tomēr ir tikai sīkumi.

Esmu ļoti pateicīga saviem kaimiņiem par to, ka zinu, – lai kas arī notiktu, varu zvanīt pie gandrīz jebkurām durvīm un lūgt palīdzību.

■ Mūsu kāpnēs dzīvo ļoti labsirdīgs cilvēks – kādā dzīvoklī ir WI-FI rūteris (iespēja piekļūt internetam) bez paroles. Arī ātrums ir labs. Pieslēguma vārds: „Lietojiet”. Darbojos internetā praktiski par velti, lai gan dažas reizes dienā nosaukums mainās, pārsaucoties par „Atpūties” vai „Atvaino, darīšanas”, vai “Līdz 22.00”. Tad parādās arī parole. Atzīšos, ka dievinu šo cilvēku un gaidu dienu, kad nosaukuma vietā būs tālruņa vai dzīvokļa numurs, lai būtu iespēja viņam pateikties.

■ Dzīvoju visbrīnišķīgākajā ielā pilsētā. Ar kaimiņiem ne tikai sveicināmies, bet arī draudzējamies. Mums ir savi čati, cits citam atdodam lietas, teātra biļetes un tamlīdzīgas lietas. Kad taisīju mājās remontu, no kaimiņa, kurš dzīvo trīs mājas tālāk, bez problēmām aizņēmos perforatoru. Uzturam sakarus kā ar vecmāmiņām, tā ar jauniešiem. Vecmāmiņām palīdzam, kā tik varam, piemēram, vienai brīvdienā pārlīmējām istabā tapetes, citai atnesām no veikala veselu grēdu kaķu barības klaiņojošajiem kaķiem. It kā maza komunisma šūniņa, bet apkārt valdošais pasaules ļaunums ir apnicis.

■ Reiz manā dzīvoklī mainīja kanalizācijas stāvvadu un strādnieki pārseguma panelī izsita pārlieku lielu caurumu. Rezultātā pa šķirbu pie apakšējiem kaimiņiem varēju iebāzt roku. Celtniecības putu man nebija, tādēļ tā dzīvoju vairākas dienas. Tualetē esot, dzirdēju, ka tur iegājis arī apakšējais kaimiņš, pēc brīža saklausīju rāšanos par to, ka tualetes papīrs esot beidzies un sievas piedāvāto avīzi viņš neizmantošot. Uzreiz piedāvāju savu palīdzību un pusrullīti tualetes papīra iebāzu šķirbā. Ar kaimiņu sākām draudzēties, kaut arī caurumu griestos–grīdā aiztaisījām.

■ Kad man ir skumji, pa ceļam uz mājām nopērku ar hēliju piepūstu balonu. Lūk, tā es atgriežos ar baloniņu. Reiz, pirms atvēru ieejas durvis, iedomājos, ka mājā balons tik un tā būs pagalam, tādēļ piesēju to pie kaimiņa ārdurvju roktura. Kaimiņš ir vientuļš pensionārs, kuram šķiet, ka es bez vajadzības klauvēju viņam pie sienas. Piesēju balonu, piezvanīju pie durvīm un paslēpos savā dzīvoklī. Aptuveni pēc stundas atskanēja zvans pie manām durvīm, atvēru, bet tur mani gaidīja vafeļu tortīte. Skumjas noņēma kā ar roku.

■ Dzīvoju vecā mājā, kuras kāpņu telpa vienmēr ir ārkārtīgi netīra, netiek uzkopta, nav pat spuldzītes gaismai. Kaimiņu dzīvoklī ievācās apmēram 23 gadus veca sieviete. Uzreiz ieskrūvēja spuldzītes visās lampās, noslaucīja zirnekļu tīklus, notīrīja logus un iztīrīja mēslus. Kādā rītā gāju uz darbu, ieraudzīju kaimiņieni, kura ar suku tīrīja kāpņu margas. Pēc tam kāpņu telpā it kā kļuva gaišāks un bija patīkami ieiet. Nokaunējos, ka mēs tā bijām dzīvojuši. Sasaucu kaimiņus un sarunājām savest kārtībā pagalmu. Rezultātā aizvācām atkritumus, salabojām apmalītes, nopirkām puķes, ko audzēt kāpņu telpā, un savācām naudu, lai jaunajai un čaklajai kaimiņienei sagādātu dāvaniņu.

■ No rīta atgriezos mājās un ieraudzīju paziņojumu pie kāpņu telpas durvīm: „Dārgie kaimiņi! Šorīt 9.20 pie ārdurvīm pazaudēti 10 eiro, ja kāds ir atradis, lūdzu, atnesiet uz 76. dzīvokli Antoņinai Petrovnai. Pensija ir tikai 210 eiro.”

Paņēmu 10 eiro, uzkāpu līdz norādītajam dzīvoklim un piezvanīju. Atvēra vecmāmiņa priekšautā. Tiklīdz ieraudzīja manus pastieptos 10 eiro, tā metās apkampt un ar asarām acīs stāstīja: „Biju veikalā pēc miltiem. Atnācu mājās un, ņemot ārā atslēgu, laikam naudu pazaudēju.” Naudu no manis ņemt kategoriski atteicās. Izrādās, ka pāris stundu laikā es biju sestais, kurš it kā atradis naudu. Cilvēki, es jūs mīlu par to, ka esat tādi!