Visi dārzā! Pareizāk sakot, uz vasarnīcu!

Maijā sākas vasarnīcu sezona. Mums vasarnīca nozīmē brīvību, svaigus dārzeņus un augļus. Bet ilgas pēc svaiga gurķa no savas dobes nav svešas arī Rietumeiropas iedzīvotājiem.

Rietumeiropā īsta ekvivalenta vasarnīcai mūsu izpratnē nav, bet neraizēsimies par viņiem – iespēju izaudzēt savu rozi vai gurķi viņi var atrast.

Dārzkopōbas sabiedrības

Lētākais un vienkāršākais veids, kā eiropiešiem pabūt pie dabas krūts, nepametot pilsētu, ir piedalīties tā dēvēto komunālo dārzu veidošanā. Šai nolūkā pilsētā jāatrod piemērota tukša vieta un jāvēršas pie zemes īpašnieka pēc atļaujas.

Izredzes saņemt pozitīvu lēmumu ir lielākas, ja izrādās, ka zeme ir pilsētas īpašums. Tad vietējā vara ar vienu spalvas vilcienu jeb vienu šāvienu nošauj divus zaķus: atrisina tukšās teritorijas apzaļumošanas jautājumu un nodrošina pilsētniekiem iespēju vadīt laiku ekoloģiskā vidē. Kā garantija tam, ka zemes gabals pēc pāris gadiem netiks pamests likteņa ziņā, jāuzrāda paredzēto puķu un dārzeņu dobju plāns, kā arī finansiālie aprēķini. Atļauju lietot zemi dod tikai ar nosacījumu, ka tā paliek pilsētas īpašumā, tātad teritorijā drīkst ieiet visi, kas vēlas.

Īslingtonā, vienā no Londonas centra rajoniem, pamatus komunālajam dārzam lika pašas varas iestādes, uzdāvinot iedzīvotājiem dažādas sēklas. Kopīgais darbs saliedēja 50 entuziastu grupu, kuri neaizņemtajā zemesgabalā sāka ne tikai audzēt puķes un dārzeņus, bet arī regulāri rīkot „saldās svētdienas”, kur visi interesenti varēja palepoties ar pašu ceptajiem gardumiem un nogaršot kaimiņu piedāvātos kārumus.

Mazdrusciņ dārgāka, bet arī visumā mazbudžeta alternatīva ir dārza (bieži vien ar mājiņu) nomāšana pilsētas nomalē. Zemesgabalu parasti nomā paņem cilvēku grupa, kas veido mūsējām līdzīgas dārzkopības sabiedrības.

Gan cenām, gan dārza kopšanas izmaksām jābūt tādām, lai šis vaļasprieks būtu pieejams pat maznodrošinātiem ļaudīm. Dzīvošanai piemērotu būvi parasti var iegādāties par 1,5–10 tūkstošiem eiro, bet obligātie ikgadējie tēriņi, ieskaitot zemesgabala nomas maksu, reti pārsniedz 300 eiro. Turklāt pārdodamās būves cenu, protams, ja šī būve nav absolūti jauna, parasti nosaka nevis pārdevējs, bet gan dārzkopības sabiedrības veidota komisija.

Iegādājoties šāda veida vasarnīcu Holandē, jūs ne tikai saņemat biezu mapi ar noteikumiem, kuri stingri jāievēro, bet arī gūstat iespēju vadīt laiku domubiedru pulkā, jo lielākā daļa dārzkopju sabiedrību regulāri rīko kopīgus pasākumus. Tie var būt semināri dārzkopības jautājumos, ekskursijas, braucieni uz sēklu un stādu gadatirgiem, bingo un barbekjū vakari, bet kādas sabiedrības mājas lapā tika piedāvātas pat nodarbības ložu šaušanā.

Mobilās mājas

Tie, kas vēlas atpūsties brīvā dabā, nelokot muguru ap dobēm, var noīrēt vietu mobilajai mājai kempingā vai citā piemērotā atpūtas zonā. Ērtākās šāda veida mājiņas – ar divām trim istabām, ar visu nepieciešamo aprīkotu virtuvi un vannas istabu – ražo Anglijā un Francijā.

Bet tādai pārvietojamai mājai vajadzīgs speciāls transports. Nelielus un ne tik ērtus furgoniņus var piekabināt vieglajam automobilim. Vācu Zauerlandē 36 kvadrātmetrus liela mobilā māja ar pilnu apdari jums maksās ap 50 tūkstošiem eiro, bet ar visām komunikācijām aprīkota zemesgabala noma pusotra simta kvadrātmetru platībā izmaksās aptuveni divus tūkstošus eiro gadā. Beļģu Ardenos tādu pašu māju, gan ne gluži jaunu, var iegādāties arī par 20 tūkstošiem. Ja skats aiz loga jums apnicis un gribas no meža pārvākties pie jūras, atliek tikai kopā ar visu „māju” doties ceļā. Tas ļaus arī ietaupīt: dažās valstīs nodokļu dienesti pie komunikācijām pieslēgtas un ilgi vienā un tai pašā vietā stāvošas lielas mobilās mājas uzskata par nekustamo īpašumu un apliek ar nodokli.

Lūk, ko stāsta Renē Šonevils, kam pieder neliels kempings Holandē, kur iespējams nomāt vietu mobilajai mājai: „Mana mērķgrupa ir cilvēki, kam pāri piecdesmit. Mūsu īrnieki vēlas vienkārši atpūsties, atslābināties. Mums ir ģimenes bizness, mēs ar sievu un dēlu cenšamies radīt šādai atpūtai piemērotus apstākļus. Divarpus hektāros ierīkotas 25 atpūtas vietas, vēl ir arī augļu un sakņu dārzs. Mājiņas nošķir dzīvžogi, jo neviens taču negrib, lai kaimiņi zinātu, kas tev šodien pusdienās. Visi dārzeņi un augļi mums nāk no pašu dārza, īrnieki var no mums nopirkt daļu ražas, arī mūsu pašu ražotas sulas un sidru. Ar ko nodarbojas atpūtnieki? Sēž ar grāmatām šezlongos, pastaigājas pa mežu, apbraukā ar divriteņiem apkaimi.”

Būvē un dzīvo bez bēdu

Ja kāds vēlas uzbūvēt pats savu mājiņu uz īstiem pamatiem mežā vai pie ezera, iespējams arī šim nolūkam nomāt zemes gabalu, parasti tā dēvētajā rekreācijas parkā. Tur lielākoties nedrīkst neko audzēt, toties var ierīkot komunikācijas.

Tur atļauts arī pārnakšņot, bet valsts reglamentē nakšņošanas vietas. Nīderlandē, piemēram, gada limits ir 90. Lielbritānijā ir parki, kur nomniekiem atļauts dzīvot pastāvīgi, lai gan lielākoties tur var uzturēties ne vairāk kā sešus mēnešus gadā. Stingros noteikumus diktē zonējums: rekreācijas zonas nedrīkst pārvērst par parastām apdzīvotām vietām. Būvniecības kvalitātes prasības vasarnīcām mežā ir mazāk stingras salīdzinājumā ar pastāvīgai dzīvošanai atvēlētajām zonām, kas savukārt ietekmē cenas. Holandē pieticīgas apdares mājiņu ar divām guļamistabām un vienu vannas istabu uz aptuveni 400 kvadrātmetru liela zemes gabala var iegādāties par 100 tūkstošiem eiro, tāpēc daudzi tur dzīvo pastāvīgi, lai nebūtu jātērējas par dārgāku mājokli.

Sapņa piepildījums

Turīgāki eiropieši, kam patīk dzīvot brīvā dabā, nereti iegādājas otru māju turpat dzimtenē vai citā valstī. Otra māja lielākoties ir parasts nekustamais īpašums ārpus pilsētas vai kūrorta zonā. Procentuāli visvairāk šādi īpašnieki ir angļi.

Daudzi Londonas iedzīvotāji, kam darba dēļ nākas dzīvot megapolē, cenšas brīvajās dienās aizbēgt uz laukiem. Lielāko popularitāti iemantojusi Kornvola, grāfiste Anglijas dienvidrietumus, kur otro māju ir divreiz vairāk nekā vietējo iedzīvotāju mājokļu. Lai gan reģionam maksātspējīgu pircēju pieplūdums ir visnotaļ izdevīgs, vietējiem iedzīvotājiem lielā ažiotāža nekādu prieku nesagādā – viņiem pašiem nekustamais īpašums vairs nav pa kabatai. Deivids Kretlijs, pensionēts grāmatvedis no Padstovas, vairs nepazīstot vietu, kur nodzīvots viss mūžs. Visi kaimiņi esot pārdevuši mājas londoniešiem un paši aizbraukuši. „Kas būs, ja es saslimšu? Agrāk varēju paļauties uz kaimiņiem, bet tagad darbdienās kotedžas visapkārt ir tukšas. Nav neviena, kas varētu izsaukt ātro palīdzību. Arī daudzi veikali slēgti, jo vairs nav regulāru pircēju.”

Sociologi un ekonomisti jau piedāvā savus problēmas risinājumus. Piemēram, aplikt otro māju īpašniekus ar papildu nodokļiem un par iegūto naudu būvēt vietējiem iedzīvotājiem pieejamus mājokļus.

Zīmīgi, ka savām otrajām mājām īpašnieki pieķeras pat vairāk nekā pamata mājokļiem. Otrās mājas retāk tiek pārdotas un biežāk nodotas mantojumā. To var saprast: izvēloties galveno dzīvesvietu, cilvēki vadās pēc praktiskiem apsvērumiem – tuvums darba vietai, objekta likviditāte, bet eirovasarnīcas iegāde – tas ir sapņa piepildījums.