Tas ir karš!

„Dzīvoju piecstāvu paneļu mājas ceturtajā stāvā, un augšstāva kaimiņi mani ir galīgi nomocījuši. Arī agrāk viņi trokšņoja, bet tad ģimenē uzradās atvase. Līdz divu gadu vecumam bērnu daudz nevarēja manīt, bet tad viņš sāka staigāt, un tad arī sākās īsta elle.

Katru dienu no pulksten sešiem vakarā līdz pusnaktij ar un bez pārtraukumiem no augšas skanēja soļu klaudzoņa, mēbeļu bīdīšanas un smagu priekšmetu krišanas troksnis. Sarunas ar kaimiņiem neveicās, jo ģimenes tēvs žūpo un ir agresīvi noskaņots. Uz visiem aizrādījumiem viņam bija tikai viena atbilde: „Jūs vēlat ļaunu manam bērnam!” Varbūt varēju kaimiņu iekaustīt, bet tā nebūtu izeja, pats pēc tam dabūtu ciest, ja cilvēks izrādītos atriebīgs.

Mums bija tikai divas idejas. Es gribēju izurbt caurumu griestos, piekārt tur skaļruni un uzgriezt dārdošu mūziku, kamēr esam darbā. Sieva ieteica zvanīt policijai un sūdzēties, ka „spriežot pēc trokšņa, kaimiņi dara pāri bērnam”.

Potenciālajiem vecāku aizstāvjiem, kuri teiks, ka kaimiņi nav vainīgi, visiem nākas tādas lietas pieciest, uzreiz teikšu: nē, es tam nepiekrītu! Viņiem nav tiesību traucēt man mieru, viņiem kaut kas jādara lietas labā.

Aptuveni sešus mēnešus uz kaimiņu neciešamajiem trokšņiem atbildējām ar savējiem. Es ierakstīju skaļu soļu klaudzoņu un pieliku pie griestiem skaļruni. Tādā veidā es nevienam citam, izņemot augšstāva kaimiņus, netraucēju. Sākumā viņi mums skrūvēja vaļā drošinātājus, sauca policiju, bet nevienam neizdevās fiksēt nekādus pārkāpumus.

Viss beidzies ar to, ka tagad ap pulksten deviņiem desmitiem vakarā augšā iestājas klusums. Kaimiņi grīdu noklājuši ar skaņu izolējošu materiālu, tāpēc bērna soļu troksnis vairs nav tik uzbudinošs. Tomēr brīvās dienas cenšamies pavadīt ārpus mājas, tāpēc ka dienā pie kaimiņiem mēdz būt ļoti trokšņaini. Esmu apmierināts, ka vismaz savu naktsmieru man izdevies nosargāt. Tātad vecāki var padarīt rāmākus savus mazgadīgos bērnus, vajag tikai gribēt ievērot sabiedriskās kārtības noteikumus”.