Ilze Oša: «Nemaksātāji bija arī treknajos gados!»

Ekonomikas ministrija cenšas kliedēt bažas, kas radušās, sākoties apkures sezonai. Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša komentē pētījumu un situāciju ar parādiem valstī.

– Parādu pieaugums Latvijā nav tik ievērojams, lai uzskatītu, ka apkures sezona ir apdraudēta, – viņa uzskata. – Mēs no visas sirds veicām situācijas izpēti, ielūkojāmies ikvienā pašvaldības teritorijā. Ieguvuši informāciju par 2006.–2010. gadu, centāmies saprast, kā krīze, bezdarbs un tarifu kāpums ietekmējis parādu daudzumu, un konstatējām, ka ļoti lielas problēmas ir tikai atsevišķās teritorijās un atsevišķās mājās. Piemēram, pašvaldībās, kur ir tikai divas trīs daudzstāvu mājas, bet 50–60% nemaksātāju. Taču tā ir atsevišķu iedzīvotāju, ne visas valsts nelaime. Tāpēc nevarējām piekrist Pašvaldību savienības viedoklim, ka Latvijā nepieciešams steidzami izstrādāt parādu krīzes programmu valsts līmenī.

– Jūsuprāt iedzīvotāji var iztikt bez valsts atbalsta?

– Nav nekādas vajadzības izstrādāt steidzamu programmu parādnieku parādu dzēšanai. Tās ir saistības, ko cilvēki uzņēmušies pret pakalpojumu sniedzēju, un valsts nevar būt atbildīga par šādu saistību izpildi. Taču valstij paralēli jāveic vairāki svarīgi uzdevumi. Mums kopā ar Tieslietu ministriju jāpadomā, kā padarīt efektīvāku parādu piedziņas procesu. Pētījums parādīja, ka dažas pašvaldības vispār nevēršas tiesā pret nemaksātājiem, savukārt dažas to dara ļoti aktīvi. Taču pat aktīvajās pilsētās parādnieku skaits ne vienmēr samazinās. Tā ka starp tiesvedību un parādiem tiešu kopsakaru neatradām.

– Ko jaunu valdības uzdevumā veiktā pētījuma gaitā jūs uzzinājāt par mūsu parādiem?

– Kopējās tendences Latvijā atšķiras. Parādi pieaug katru sezonu kopš 2006. gada. Lielākajai daļai pilsētu starpība ir aptuveni 2–4% gadā. Ir pilsētas, kur parādu salīdzinājumā ar 2009. gadu kļuvis mazāk, piemēram, Liepāja un Jelgava. Bet vietām vērojama pretēja tendence. Mazajās pašvaldībās parādi ilgstoši ir auguši caurmērā par 3–4% gadā. Iznāk, ka pat treknajos gados cilvēki, labi pelnīdami, tomēr ir krājuši parādus.

– Kādas ir ministrijas prognozes attiecībā uz šo apkures sezonu?

– Siltumenerģijas tarifi tuvāko mēnešu laikā nemainīsies, Jelgavā, Jūrmalā un Rīgā tie ir pat pazeminājušies. Bet domājam, ka kopējais parādu apjoms atkal pieaugs par 2–3%.

– Ļoti bieži iedzīvotāji sūdzas, ka pārvaldnieki un piegādātāji pienācīgi nestrādā ar parādniekiem. Ko par to stāsta jūsu pētījums?

– Dati patiešām ir neapmierinoši, tiesā nonāk tikai 2–3% parādu lietu. Piemēram, uzņēmums Rēzeknes enerģija šogad ir iesniedzis tikai 64 jaunas prasības, lai gan pilsētā ir 2466 parādnieki. Salīdzinājumam: Jelgavā, kur ir 2884 parādnieki, iesniegtas 1015 jaunas prasības, bet Latvijā tas ir vienīgais tik aktīva darba piemērs. Taču izrādās, ka palīdz ne tikai tiesas pavēstes, bet arī namu pārvalžu sadarbība ar sociālajiem dienestiem, kuri tiešā veidā finansē trūcīgajiem iedzīvotājiem komunālo rēķinu samaksu. Efektīvs paņēmiens ir parāda dzēšanas grafika sastādīšana, parādi labāk tiek kārtoti arī tad, ja pārvaldnieks neaprēķina kavējuma naudu.

– Pārvaldnieki teic, ka labprāt tiesātos ar ļaunprātīgiem nemaksātājiem, taču tas nav izdevīgi – bieži pēc parādnieka izlikšanas dzīvokli savā īpašumā iegūst banka, bet nesamaksātie komunālie rēķini tā arī paliek karājamies gaisā. Kas te būtu līdzams?

– Mēs plānojam šo sāpīgo jautājumu vēlreiz pārrunāt ar bankām. Bieži gadās arī tā, ka īpašnieks-nemaksātājs ilgstoši turpina dzīvot dzīvokļī un izmantot visus komunālos pakalpojumus arī gadījumā, ja ir parādā gan bankai gan pārvaldniekam. Viņam vairs nav ko zaudēt, bet pārvaldnieks neiesniedz lietu tiesā, jo apzinās, ka pat labvēlīga sprieduma gadījumā neko neiegūs, jo dzīvokli atsavinot naudas atgūšanā pirmās tiesības ir bankai. Tā viens parādnieks kļūst par problēmu visai mājai.

– Autoritatīvi pārvaldnieki jau sen iesaka parādus attiecināt nevis uz īpašnieku, bet gan pašu dzīvokli. Vai nebūtu laiks ieklausīties viņu teiktajā? Tad pārvaldnieks varētu cerēt, ka agrāk vai vēlāk parāds tiks samaksāts, jo dzīvoklis taču nevar pazust, aizbraukt uz ārzemēm vai bankrotēt!

– Šajā jautājumā ministrijai ir savs viedoklis. Mēs gribētu, lai parādu vispār nebūtu, lai dzīvokļu īpašnieki neaizmirstu savu pienākumu maksāt rēķinus. Ja parādu attiecinās uz nekustamā īpašuma objektu, cilvēks var pavisam nomierināties: kad parāda summa kļūs kritiska, viņš dzīvokli varēs pārdot. Jā, tirgus cena būs zema, toties atnāks kāds cits un nokārtos iepriekšējā īpašnieka saistības. Tas nebūtu pareizi! Jāteic, ka arī pārvaldnieki sāk ieklausīties mūsu argumentos. Mums visiem jādomā, kā dzēst parādu, nevis kam to piesaistīt.

– Labi, bet kā šādā situācijā piespiest pārvaldnieku strādāt ar parādniekiem? Grozies kā gribi, bet namu pārvaldei tāpat nekādas intereses...

– Jā, nav tāda likuma, kurā būtu aprakstīti visi namu pārvaldnieka pienākumi darbā ar parādniekiem. Bet katra māja ar pārvaldnieku noslēdz pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līgumu, un šajā dokumentā var sīki aprakstīt pārvaldnieka pienākumus, tai skaitā parādu piedziņas jautājumā. Iedzīvotājiem ir tiesības pieņemt lēmumu, ka tad, ja dzīvokļa īpašniekam ir iekrājies par 200, 300 vai 500 latiem lielāks parāds, lieta ir iesniedzama tiesā. Ja pārvaldnieks nepilda šo prasību, līgumā jāparedz sankcijas pret viņu, pat tādas kā naudas kompensācija vai līguma laušana.

– Patlaban Rīgā atkal vērojama nevienlīdzība starp pašvaldības un privāto namu pārvalžu klientiem. Pašvaldība palīdzēja saviem uzņēmumiem pieslēgt parādnieku mājām apkuri, bet tie iedzīvotāji, kas devuši priekšroku privātajiem apsaimniekotājiem, tādu palīdzību no pilsētas nesaņem un dažviet dzīvo aukstumā. Ko par to domā jūsu ministrija?

– Mums zināma šī problēma, esam arī vērsušies ar jautājumu Rīgas domē. Mājas, ko apsaimnieko pašvaldības namu pārvaldes, šobrīd patiešām ir izdevīgākā situācijā. Mūsuprāt, situācijai visur vajadzētu būt vienādai: ja mājai ir parādi – ir problēmas, nav parādu – nav problēmu. Šoruden pašvaldības klientiem apkuri pieslēdza pat tad, ja ir parādi.

– Ko darīt tiem iedzīvotājiem, kas palikuši bez atbalsta?

– Jāsāk domāt nevis par to, kāpēc līdzīgiem parādniekiem apkuri pieslēdza, bet gan par to, kāpēc mājai vispār ir parādi. Tāda ir mūsu pašreizējā realitāte: vieni apsaimniekošanas uzņēmumi var palīdzēt saviem klientiem ar subsīdijām, otri ne. Tādējādi mazās namu pārvaldes zaudē klientus – ne tāpēc, ka tās slikti strādātu, bet gan tāpēc, ka paši klienti nepilda savas saistības.

– Latviju mīl salīdzināt ar Eiropu. Kādu Eiropas valstu pieredzi darbā ar parādniekiem mēs varētu aizgūt?

– Parādu ziņā līdzināties ar Eiropu būtu grūti un pat neiespējami. Vecajās Eiropas valstīs ir minimāls nemaksātāju procents – 2–4%. Pat Igaunijā parādnieku ir daudz mazāk nekā pie mums. Kāpēc? Nezinu, bet igauņi arī mājokļu siltināšanā ir mūs krietni apsteiguši. Lietuvā apsaimniekošanas tirgu regulē pašvaldības, bet Baltkrievijā valsts daļēji subsidē apkures pakalpojumus. Latvija attīstās pa savu ceļu: mēs uzskatām, ka valstij vajag subsidēt siltumu tikai maznodrošinātajiem iedzīvotājiem, bet apsaimniekošanas tirgum jāpaliek brīvam.

– Vasarā Latvijas Pašvaldību savienība pieprasīja, lai valdība īstenotu vairākus svarīgus pasākumus parādu jūgā nokļuvušo iedzīvotāju glābšanai. Savienība ieteica atcelt nodokļu paaugstinājumu siltumam, pārskatīt mājokļu pabalstu finansēšanu. Vai varam gaidīt palīdzību no valsts?

– Akcīzes nodoklis gāzei, ko izmanto siltumenerģijas ražošanai, netika paaugstināts. Labklājības ministrija izskata iespēju piešķirt papildu finansējumu mājokļu pabalstiem līdz 2010. gada beigām, domāju, naudas tam pietiks gan valstij, gan pašvaldībām. Kas attiecas uz pazemināto PVN likmi siltumenerģijai, te gala vārds sakāms Finanšu ministrijai, un lēmums tiks pieņemts 2011. gada valsts budžeta veidošanas gaitā.