Kā cīnīties ar ūdens korekciju?

Pārvaldnieka – cīnītāja ar korekcijas problēmu – piedāvātais rīcības plāns

Daudzdzīvokļu māju iedzīvotājus ir satraukusi, satrauc un droši vien vēl ilgi satrauks nerastā atbilde uz jautājumu: kam ir jāapmaksā starpība, kas izveidojas starp visas mājas kopējā ūdens patēriņa skaitītāja un visu dzīvokļu individuālo ūdens patēriņa skaitītāju rādījumu summu? Vienkāršības pēc šo starpību dēvē par ūdens korekciju, un daudzu māju iedzīvotājiem tā vai citādi nosauktā pozīcija rēķinā veido nopietnu ciparu – pārtēriņš var būt no 20 līdz pat 100% no mājas ūdens patēriņa. Tas nozīmē tikai vienu – cilvēki ir spiesti maksāt par ūdeni, ko viņi nav saņēmuši un tērējuši.

Ūdens korekcijas veidošanās cēloņi ir ļoti dažādi, sākot no visparastākās banālās ūdens zagšanas līdz nepareizi izvēlētiem un neatbilstoši uzstādītiem individuālajiem skaitītājiem.

Mājas kopējais ūdens patēriņa skaitītājs pieder komunālā pakalpojuma piegādātājam un skaitās pietiekami jutīgs un precīzs, vismaz tā to iedzīvotājiem cenšas iegalvot pakalpojuma sniedzējs.

Individuālie ūdensskaitītāji dzīvokļos var būt dažādi – lētākā produkcija ar precizitāti neizceļas. Neprecizitāte izpaužas kā skaitītāja nespēja uzskaitīt ūdeni, kas lēnām izplūst caur mērierīci. Tas nozīmē – ja kāds lietotājs šo „īpašību” pamana, tad strūkliņā, kas tuvāka ūdens pilēšanai, nevis tecēšanai, „garām uzskaitei” var piepildīt kaut veselu vannu. Tādā veidā bez lielas piepūles, tikai ar pacietību var mazgāt traukus, skalot klozetu un darboties, ūdeni netaupot. Turklāt, izvērtējot situāciju no juridiskā aspekta, pacietīgais ūdens lietotājs nebūs pārkāpis nevienu normatīvo aktu.

Korekcija rodas arī no mērierīces novietošanas, to uzstādot horizontālā vai vertikālā virzienā. Mājas koplietošanas skaitītājs vienmēr būs uzstādīts pareizi – horizontāli, ar ciparnīcu uz augšu. Skaitītāji dzīvokļos visbiežāk tiek uzstādīti tā, kā vēlas dzīvokļa īpašnieks un atļauj mērierīcei atstātā vieta. Ļoti bieži skaitītājs uzstādīts nepareizi, tādēļ nespēj precīzi fiksēt caurplūstošo ūdeni. Tas nozīmē, ka korekcija daudzdzīvokļu mājā ir un būs.

Kā vienu risinājumu apsaimniekotāji piedāvā dzīvokļos uzstādīt elektroniskos ūdens patēriņa skaitītājus ar attālināto rādījumu nolasīšanas funkciju, kas ļauj rādījumus visai mājai nolasīt vienlaicīgi, tādā veidā ierobežojot korekcijas apmēru. Taču pilnīgs problēmas atrisinājums tas vēl nav.

Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm Latvijas iedzīvotājiem ar pakalpojuma piegādātāju ir jānorēķinās nevis pēc sava – individuālā skaitītāja rādījuma –, bet gan jāsedz mājas kopējais patēriņš. Turklāt Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 524 Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem (stājās spēkā ar 30.09.2015.), kuros noteikts, ka ikvienas mājas dzīvokļu īpašnieku kopība kopsapulcē var izlemt, pēc kādas metodikas viņi norēķināsies par minēto ūdens starpību. Izvēlei ir trīs varianti:

■ starpību izdalīt uz dzīvokļiem (tas nozīmē, ka ūdens starpība tiek izdalīta uz mājā esošo dzīvokļu skaitu);

■ starpību izdalīt uz dzīvokļa platību (tas nozīmē, ka lielo dzīvokļu īpašnieki maksā vairāk);

■ par korekciju maksāt proporcionāli dzīvoklī uzstādītā skaitītāja rādījumiem (apzinīgais skaitītāju rādījumu fiksētājs samaksās otrreiz par savu zaglīgo kaimiņu).

Katrs variants ir pa prātam kādai no iedzīvotāju grupām, bet pilnībā visus neapmierina neviens.

Kā rīkoties, lai vilks būtu paēdis un aitas – dzīvas?

Ūdens patēriņa starpība nerodas tikai atsevišķu zaglīgu dzīvokļu īpašnieku dēļ, to veido arī mājas vajadzību risināšana, piemēram, iztērētais ūdens zāliena un apstādījumu laistīšanai, mājas kāpņu telpu un citu koplietošanas telpu sanitārajai uzkopšanai. Šis patēriņš ir nevis viena, bet visas mājas īpašnieku kopējais jautājums. Manuprāt, šie tēriņi būtu jāapmaksā no apsaimniekotājam samaksātās mājas uzkrājumu naudas.

Ja nolaidīgi apsaimniekotāji mājā neveiks darbu ūdens starpības novēršanai, gada beigās dzīvokļu īpašniekiem, iespējams, radīsies jautājums – ko mūsu apsaimniekotājs darīja, lai atrastu zudumu cēloni un ierobežotu ūdens korekciju līdz saprātīgam līmenim?

Ja iedomājamies, ka mājā ūdens starpība katru mēnesi izmaksā 100 eiro, tad gada griezumā tas ir 1200 eiro. Ja dzīvokļu īpašnieki atskaitē ieraudzīs, ka šāda summa ir samaksāta par ūdens starpību, viņi daudz nopietnāk aizdomāsies par zudumu cēloni un dos pārvaldniekam uzdevumu to atrast un novērst. Pārvaldnieks par savu atlīdzību būs spiests meklēt ūdens zudumus. Lūk, šāda pieeja visu saliktu īstajās vietās!

Vēl ir vērts pievērst uzmanību tam, ka ūdens starpības rādījums pieaug laikā no augusta līdz novembrim, jo sevišķi – oktobrī.

Patiesībā mājas kopējā skaitītāja rādījumu dzīvokļu īpašnieki nekontrolē, to viņu vietā dara mājas apsaimniekotājs. Kad rudenī – oktobrī – pienāk laiks apspriest nākamā gada plānus un veicamos uzdevumus, apsaimniekotājs kā risinājumu mūžīgajai zudumu problēmai iedzīvotājiem piedāvā elektronisko ūdensskaitītāju uzstādīšanu. Iedzīvotāji, kā likums, nav gatavi tādiem tēriņiem. Jautājums – kā viņus piespiest? Bet, ja rudens mēnešos, kamēr tiek gatavotas jaunās nākamā gada apsaimniekošanas un remontu izdevumu tāmes, ievērojami palielina korekcijas apjomu, var cerēt, ka iedzīvotāji ātri piekritīs skaitītāju nomaiņai. Pēc „gudro” skaitītāju uzstādīšanas korekcijas rādītājs ievērojami samazināsies, pārvaldnieks varēs ekonomēt uz personāla rēķina, un viņa peļņa palielināsies, jo nevienam dzīvokļa īpašniekam nebūs ienācis prātā samazināt atlīdzības apjomu pārvaldniekam pēc elektronisko skaitītāju ieviešanas ūdens uzskaites organizēšanai.

Lai pārliecinātos, kas ir kas, un izbēgtu no līdzīgas situācijas, dzīvokļu īpašniekiem pietiek nolasīt kopējā ūdens patēriņa skaitītāja rādījumus katru dienu laikā no mēneša 25. līdz 2. datumam un palūgt, lai pakalpojuma piegādātājs dotu viņiem iespēju salīdzināt rādījumus, kādi par šīm dienām ir viņu rīcībā. Iesaku to veikt katrā mājā, lai uzskatāmi ieraudzītu, kāds ir rezultāts.

Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā ir noteikts, ka ūdensapgādes uzņēmuma pienākums ir nodrošināt ūdens piegādi līdz piederības robežai, uz kuras robežas atrodas aka ar skaitītāju. Par caurulēm, kas ūdeni aizvada tālāk līdz tā lietotājiem, atbild dzīvokļu īpašnieki. Individuālajiem pakalpojuma lietotājiem šāds modelis ir optimāls, bet kā rīkoties daudzdzīvokļu mājai, kura atrodas uz privātīpašnieka zemes? Ir gadījumi, kad mājas ūdens padeves caurules šķērso diviem privātīpašniekiem piederošus zemesgabalus. Jautājumus, uz kuriem atbildes neiedomājās rast likumdevēji, nākas šķirt tiesas ceļā. Mēs esam neapmierināti, ka tiesas ir noslogotas un lēni izskata lietas.

Kā lai šādā gadījumā pārbauda mājai piegādātā dzeramā ūdens kvalitāti? Atbildību dalījuma robežvietā parasti nav ierīkots krāns. Savukārt, veicot mērījumus mājas pagrabā, kur krāns ir, parasti rodas strīds. Pakalpojuma piegādātājs vienmēr var skaidrot, ka ūdens piesārņojums radies cauruļu posmā aiz viņa atbildības robežas. Ja ir strīdi, ir tiesvedības…

Turklāt vērojams, ka ar katru gadu pakalpojuma piegādātāji savu atbildības robežu cenšas arvien vairāk attālināt no dzīvojamās mājas. Var gadīties, ka drīz mājas sanitārie mezgli būs jāierīko uz zemesgabala robežas.

Rodas jautājums – kādēļ kaimiņvalstī Lietuvā iedzīvotāji par patērēto ūdeni norēķinās pēc individuālā skaitītāja rādījuma? Kādēļ tāda pati sistēma darbojas Anglijā un Vācijā, bet to nevar ieviest Latvijā? Pie mums iedzīvotājiem ļauts individuāli norēķināties tikai ar uzņēmumu Latvijas Gāze. Nevienam pat galvā nav ienākusi ideja gāzes skaitītājus izvietot zemesgabala robežās.

Mēs vēlamies būt pilntiesīgi eiropieši, bet valstī pieņemtie likumi mūs attālina no Eiropas līmeņa. Patlaban mēs izbūvējam akas, bet pēc brīža Eiropa pieprasīs ievērot direktīvas un sakārtot likumus pēc Eiropas standartiem. Mūsu valsts ūdensapgādes infrastruktūras sakārtošanā Eiropa no saviem fondiem ir ieguldījusi teju pusmiljardu eiro, par to mūsu pienākums bija noslēgt pakalpojuma līgumu ar katru lietotāju. Kas no tā ir sanācis? Redzams, ka Latvija bez kavēšanās ir apguvusi piešķirtos līdzekļus, bet izpildīt nosacījumu otru daļu – veicināt individuālu pakalpojuma līgumu slēgšanu par ūdensapgādes pakalpojumiem – nesteidzas.