Cik maksāsim par atkritumiem?

Imants Stirāns – par to, kā padarīt Latviju par tīrāko valsti pasaulē, par Getliņu atkritumu poligona tarifa celšanu un par to, kā iedzīvotājiem taupīt, šķirojot atkritumus

Kā mēs jau vēstījām, Getliņu atkritumu poligons plāno kārtējo reizi paaugstināt atkritumu apglabāšanas tarifu. Ja paaugstinājumu akceptēs Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, aptuveni no šā gada februāra rīdzinieki par atkritumu vienas tonnas (kas līdzinās aptuveni pieciem kubikmetriem) izvešanu maksās par 6,70 eiro vairāk. Uzņēmuma Getliņi Eko valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns stāsta, kāds pamatojums ir jaunajam tarifam un kas patiesībā pelna ar mūsu atkritumiem!

Iedzīvotāju audzināšana ar nodokļiem

– Stirāna kungs, jebkurš komunālo pakalpojumu cenas pieaugums ir smaga nasta simtiem tūkstošu rīdzinieku. Sakiet, lūdzu, kāpēc atkritumu apglabāšanas poligonam radusies vajadzība celt tarifu? Vai tiešām tam pamatā ir paaugstināts dabas resursu nodoklis par nešķirotiem atkritumiem, par ko iestājas Nacionālā apvienība?

– Dabas resursu nodoklis pagaidām netiek mainīts. Iedzīvotāji to ir maksājuši vienmēr. Tiesa, es atminos tos laikus, kad nodokli aprēķināja pēc likmes 0,75 lati par tonnu atkritumu, šobrīd tas ir 12 eiro par tonnu, un ceru, ka ar laiku nodoklis par nešķirotiem atkritumiem pieaugs līdz 40–50 eiro par tonnu.

– Tāds jau ir Nacionālās apvienības priekšlikums.

– Nacionālā apvienība neko jaunu nav izgudrojusi. Šo ideju atbalsta visi atkritumu izvešanas operatori un poligoni Latvijā. Lai pamudinātu mūsu cilvēkus šķirot atkritumus, viņi vai nu jāieinteresē ar ekonomisku izdevīgumu, vai arī morāli jāaudzina. Līdz šim tikai audzināšana vien bez ekonomiskiem motīviem neko nav devusi...

– Bet nodokļa vai tarifa paaugstināšana dos?

– Paaugstināta dabas resursu nodokļa ideja ir vienkārša: ja cilvēki sāks šķirot atkritumus, viņiem nebūs jāmaksā par to apglabāšanu. Augsts atkritumu apglabāšanas tarifs, kurā ietilpst arī dabas resursu nodoklis, visā pasaulē mudina patērētājus šķirot atkritumus, lai taupītu naudu. No tā iegūst ne tikai nozare, ber arī vide. Šobrīd dabas resursu nodoklis 12 eiro apmērā par tonnu Latvijā jāmaksā tikai par tiem atkritumiem, kurus nepieciešams noglabāt. Ja atkritumi tiek nodoti pārstrādei, nodoklis par tiem nav jāmaksā. Izdevīgi iedzīvotājiem? Noteikti! Bet ņemsim vērā arī to, ka šobrīd Latvijā dabas resursu nodoklis ir divas trīs reizes mazāks nekā Igaunijā un piecas līdz septiņas reizes mazāks nekā vidēji Eiropā. Varat iedomāties, cik daudz ietaupīs godprātīgi cilvēki, ja nodoklis Latvijā tuvosies Eiropas līmenim?

– Kā tieši mēs maksājam valstij dabas resursu nodokli?

– Vispirms jūs maksājat atkritumu izvešanas operatoriem, pēc tam jūsu nauda nonāk Getliņu poligonā, un tas pārskaita nodokli valstij. Savukārt valsts nodokli pārdala: 60% tiek novirzīti vietējai pašvaldībai, bet 40% nonāk valsts budžetā. Vietējā pašvaldība nodokli izmanto, lai atdotu, ja tā var sacīt, parādu dabai, jo, lai cik labs būtu poligons, tas ietekmē apkārtējo vidi. Kā savus dabas resursu nodokļa 40% tērē valsts, to es nezinu.

– Bet kā tieši pašvaldība izlieto savus 60%?

– Jūs, šurp braukdami, redzējāt ceļu. Pavasarī un rudenī tas pārvēršas un kļūst tikai par tādu kā virziena rādītāju. Paldies Reģionālās attīstības un vides ministrijai un personīgi ministram Kasparam Gerhardam, kurš reāli raugās uz mūsu poligona attīstību. Viņš saprot, ka ceļš uz izgāztuvi nav tikai vienkārši pašvaldības īpašums, tā ir daļa no poligona struktūras. Tagad, ja viss būs labi, 2016. gadā, pateicoties papildu finansējumam, mūsu ceļš iegūs apgaismojumu un ietves. Beidzot tas kļūs līdzīgs ceļam! Darbi tiks veikti par pašvaldībai pienākošos dabas resursu nodokļa daļu.

Šķirošana notiek, tad kāpēc maksāsim vairāk?

– Atgriezīsimies pie atkritumu šķirošanas. Jūs sakāt, ka iedzīvotāji jāradina šķirot atkritumus, bet kāpēc tas būtu jādara, ja nesen jūsu poligona teritorijā sāka darboties atkritumu šķirošanas rūpnīca, kurā sadzīves atkritumus jau tā nošķiro no otrreiz izmantojamās izejvielas?

– Jā, 2015. gadā tiešām beidzās atkritumu šķirošanas rūpnīcas būvniecības epopeja Getliņu teritorijā. Mēs veicām visas iespējamās pārbaudes un pērnajā rudenī beidzot pārgriezām sarkano lentīti. Tagad pie mums nonākušie atkritumi netiek uzreiz pilnā apjomā nosūtīti noglabāšanai, vispirms tie tiek šķiroti. No kopējās masas tiek izņemts viss, kas derīgs pārstrādei, pārējais aiziet „kalnā” (uz noglabāšanu – red.). Bet, ja iedzīvotāji paši šķirotu savus atkritumus, mēs varētu mazāk maksāt atkritumu izvešanas operatoram.

– Kādi bijuši atkritumu šķirošanas rezultāti poligonā pirmajos mēnešos? Cik daudz atkritumu var pārstrādāt?

– Kā jau bijām domājuši, pārstrādāt var aptuveno pusi. Pārējie ir bioloģiski noārdāmie un pārstrādei nederīgie, tātad apglabājamie atkritumi. Bet tā kā šķirošana saistīta ar prāviem izdevumiem, tā ietekmē poligona tarifu.

– Sauksim lietas īstajos vārdos: neraugoties uz sagaidāmo dabas resursu nodokļa ietaupījumu sakarā ar to, ka nodoklis netiek piemērots šķirotiem atkritumiem, Getliņu poligona kopējo tarifu pēc šķirošanas rūpnīcas iedarbināšanas tomēr plānots paaugstināt. Tad kāpēc tāda rūpnīca vispār vajadzīga?

– Gan Eiropas Savienības, gan vietējie likumdošanas akti aizliedz mums uzreiz aprakt visus izgāztuvē nonākušos atkritumus. Zemē drīkst noglabāt tikai 35% no atkritumu masas. Bet tagad paraudzīsimies, kā mainīsies mūsu tarifs, ja tā paaugstināšanas projektu apstiprinās Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Agrāk mēs maksājām dabas resursu nodokli 12 eiro apmērā par katru atkritumu tonnu, ko mums nodeva operatori, bet nākotnē ar nodokli tiks aplikta tikai viena trešdaļa atkritumu – tie, kas nav pārstrādājami. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem nodokļa maksājumi samazināsies par divām trešdaļām.

– Bet kopējais atkritumu izvešanas tarifs tomēr celsies. Kāpēc?

– Kopējo atkritumu izvešanas tarifu veido trīs daļas: maksa par izvešanas operatoru pakalpojumiem, paša poligona tarifs un dabas resursu nodoklis. Kā mēs jau noskaidrojām, iedzīvotājiem samazināsies nodokļa daļa.

– Tātad pieaugs paša poligona tarifs. Kāpēc tā?

– Tāpēc, ka atkritumu šķirošanas pakalpojums arī maksā naudu.

– Varbūt jums vajadzēja uzbūvēt pašiem savu rūpnīcu, nevis ielaist poligona teritorijā šķirotājus komersantus, kuriem iedzīvotāji tagad maksās...

– Ticiet man, tas neko nemainītu. Ja poligons uzbūvētu pats savu šķirošanas cehu, iedzīvotājiem tā vai tā nāktos maksāt par šķirošanas pakalpojumu. Kāpēc mēs paši nesniedzam šo pakalpojumu? Labi, pieņemsim, ka es paņemu Eiropas naudu un kredītu un uzbūvēju savu šķirošanas rūpnīcu. Tādā gadījumā jebkurš liels atkritumu izvešanas operators varētu uzbūvēt Rīgā tādu pašu cehu un nodot man nevis „tīrus”, bet gan jau vienreiz izšķirotus atkritumus. Saprotat?

– Protams. Tad izgāztuve dabūtu tikai viszemākās kategorijas atkritumus, kurus atliek tikai apglabāt, bet operators pelnītu naudu ar otrreizējo izejvielu...

– Tieši tā! Poligonam samazinātos atkritumu apjoms, kristos ienākumi, bet tarifs vienalga pieaugtu. Man izdevās pārliecināt komersantus, ka rūpnīcu vajag būvēt tieši izgāztuves teritorijā. Tagad viņi, ierodoties pie manis ar atkritumiem, maksā pilnu tarifu par apglabāšanu, bet es viņiem maksāju par šķirošanu. Sistēma, protams, nav ideāla, bet darbojas!

Mums derētu tāda sistēma kā Ventspilī!

– Bet kādai jābūt ideālai atkritumu izvešanas, šķirošanas un apglabāšanas sistēmai?

– Es no laimes raudātu, ja man atļautu Rīgā strādāt pēc tādas sistēmas, kāda darbojas Ventspilī. Tur viens uzņēmums nodrošina pilsētniekiem gan atkritumu izvešanu, gan poligona pakalpojumus. Tas ļauj kontrolēt procesu no dzīvokļa līdz pašai izgāztuvei! Rīgā atkritumus šobrīd savāc operatoru firmas. Tās saņem no iedzīvotājiem visu naudu (gan par atkritumu izvešanu, gan apglabāšanu poligonā) un faktiski var vest atkritumus uz visām četrām debess pusēm.

– Uz mežu?

– Lielie atkritumu pārvadātāji uz mežu nevedīs, jo viņiem dārgs ir ar Rīgas domi noslēgtais līgums. Bet bez pieciem sešiem lielajiem operatoriem pie mums ir vēl ap 200 mazo. Viņi var izmest atkritumus mežā vai aizvest uz Rīgas rajona izgāztuvēm, kuras skaitās slēgtas, bet patiesībā darbojas (cilvēki, kas ar to saistīti, sapratīs, par kādām nelegālām „točkām” ir runa). Turpretī Ventspilī nav jābaidās, ka atkritumi ceļā uz izgāztuvi varētu pazust.

– Vai, jūsuprāt, daudz atkritumu patiešām „pazūd”?

– Mēs katru gadu Lielās talkas laikā ziņojam, ka brīvprātīgie savākuši daudz atkritumu. Bet tas taču nozīmē, ka izvešanas sistēma nedarbojas! Būtu mana teikšana, es darītu ļoti vienkārši: lai iedzīvotāji par atkritumiem maksā nevis tieši operatoriem, bet gan pašvaldībai. Tādā gadījumā poligons, saņēmis no pārvadātājiem atkritumus, par daudzumu sniegtu pārskatu Rīgas domei, bet tā savukārt pārskaitītu naudu operatoriem un poligonam atbilstoši faktiskajam apjomam.

– Taisnība, tad operatoriem būtu izdevīgi nogādāt izgāztuvē vairāk atkritumu un tie pārstātu kravu izgāzt, kur pagadās.

– Jā, un nebūtu vajadzīgs piesaistīt policiju un uzlikt naudas sodus. Pavasara talkas laikā mēs mazgātu logus un stādītu puķes, nevis lasītu mežos tukšās pudeles.

– Kāpēc šo lielisko ideju neizdodas realizēt?

– Tāpēc, ka ar atkritumu izvešanu pie mums nodarbojas komercfirmas. Atminos, ka kādas somu kompānijas akcijas pat tika kotētas biržā. Ja ieviestu manis piedāvāto maksāšanas sistēmu, uzņēmējiem apgrozījums kristos tieši divkārt (caur šiem uzņēmumiem vairs neplūstu poligona pakalpojumu apmaksai paredzētā nauda). Protams, jau nākamajā dienā pēc tam, kad sākās runas par šādu sistēmu, Somijas vēstnieks sēdēja pie mūsu premjerministra un atgādināja par investīciju aizsardzību.

– Rodas iespaids, ka atkritumu izvešanas operatori ir galvenie sistēmas uzlabošanas pretinieki!

– Nē, par lielajiem pārvadātājiem neko sliktu nevaru sacīt, viņi strādā godīgi. Bet, ja jau mežā mēs atrodam atkritumus, tas nozīmē, ka ir firmas, kas blēdās.

Vai arī pamperi tiks likti lietā?

– Atkritumus var iedalīt trijās kategorijās – degošie, pūstošie un inertie, tas ir, tādi, kas ne deg, ne pūst, – stāsta Imants Stirāns. – Visu, kas pūst, mūsu poligonā izmanto poligona gāzes iegūšanai, kura tiek sadedzināta un pārvērsta elektroenerģijā un siltumenerģijā, kuru savukārt izmanto siltumnīcu apsildīšanai, tomātu un puķu audzēšanai. Degošie atkritumi šķirojot tiek atdalīti un nosūtīti pārstrādei. Aptuveni 30% no kopējās masas veido atkritumi, kas nedeg un nepūst. Ar pašreizējām tehnoloģijām tos nav iespējams izdevīgi pārstrādāt, tāpēc šādus inertos atkritumus nākas noglabāt „kalnā”. Kā piemēru varu minēt bērnu pamperus. Tie nedeg un nepūst, tāpēc ir apglabājami. Taču es mūsu atkritumu kalnu neuztveru kā kapukalnu uz mūžīgiem laikiem. Drīzāk jau tā ir atkritumu banka, kuru, rodoties jaunām tehnoloģijām, varēs atvērt un likt lietā.

Nākotne – tā ir pārstrāde un no atkritumiem ražota dīzeļdegviela

– Tehnoloģijas tiešām attīstās, arī šķirošana pie mums nu jau plaši izvērsta. Kā tālāk attīstīsies Getliņi?

– Jāteic, ka Getliņi kopš laika gala bijis unikāls uzņēmums. Poligons aprīkots, nevis izmantojot Eiropas grantus, bet gan Pasaules Bankas kredītu. Projekta kopējās izmaksas līdzinājās 20 miljoniem eiro, no kuriem septiņi miljoni bija kredīts. Un 2015, gada decembrī mēs pilnībā norēķinājāmies ar banku. Taču tas nenozīmē, ka tagad varam atdusēties uz lauriem. Pēc pieciem līdz septiņiem gadiem Getliņiem var rasties problēma ar teritoriju. Līdz tam mums jāizveido ne tikai atkritumu šķirošanas, bet arī pārstrādes sistēma, kas pavērs iespēju uz mūžīgiem laikiem palikt šajā teritorijā.

– Ar pārstrādi nodarbosities paši?

– Diez vai! Ir paņēmieni, kā no atkritumiem iegūt sintētisko gāzi, ko pēc tam var izmantot dīzeļdegvielas, siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai. Tās ir nākotnes tehnoloģijas, un tām vajadzīga nauda. Mūsu apjomam tāda rūpnīca izmaksātu vairāk nekā 100 miljonus eiro, bet Eiropas finansējums laikā no 2014. līdz 2020. gadam visai mūsu nozarei ir 40 miljoni eiro. Ar to nepietiek! Piedevām vēl 70% naudas mums nāktos atrast pašiem. Visdrīzāk jau tas būtu pa spēkam tikai privātam investoram, un arī tam nāktos visu nopietni sarēķināt.

– Kas notiks ar Getliņiem, ja atkritumu pārstrādes sistēmu neizdosies ieviest?

– Mēs varētu sameklēt citu vietu Rīgas apkārtnē 100 hektāru platībā. Tomēr man grūti iedomāties, kura pašvaldība gribēs sev blakus poligonu. Varbūt vienīgi Olaines purvos varētu atrasties vieta... Bet iedomājieties, cik būs jāmaksā rīdziniekiem, ja atkritumu vedēji brauks uz 100 kilometru tālu izgāztuvi! Šā iemesla dēļ tomēr gribētos padarīt Getliņus par vietu, kur atkritumus pārstrādā. Piemēram, „bioloģijai” mums programma ir gatava desmit gadiem uz priekšu.

– Kāda?

– Mēs jau tagad no bioloģiskajiem atkritumiem iegūstam gāzi. Nākotnē ierīkosim savā teritorijā bioreaktorus, kuros atkritumi pakāpeniski pūs piecus līdz septiņus gadus. Bioreaktoros mēs varam regulēt temperatūru, skābumu utt., tas ir, regulēt procesu, kas paver iespēju gandrīz divreiz ātrāk iegūt gāzi. Pirmais bioreaktors jau tiek pildīts. Kad gāzes izdalīšanās process būs beidzies, mēs šo bioreaktoru atvērsim un iegūsim no tā kompostu. Bet tālāk... Tālāk sāksies problēmas.

– Kādas problēmas var būt ar kompostu?

– Tādas, ka mūsu komposts šajā valstī nevienam nav vajadzīgs. Latvijā pat nav tāda termina kā „tehniskais komposts”. Jūs taču saprotat, ka no atkritumiem iegūts komposts nekad nelīdzināsies parastajam un nebūs lietojams lauksaimniecībā. Vācijā jautājumu atrisināja vienkārši: ceļmalu apzaļumošanā izmanto tikai izgāztuvēs iegūtu kompostu. Pie mums šai nolūkā būtu vajadzīgs likums, kas ceļiniekiem uzliktu par pienākumu lietot mūsu materiālus.

– Valdība droši vien izrādīs jums pretimnākšanu, jo tas būtu izdevīgi visai Latvijai.

– Mēs pastāvīgi saskaramies ar tādām likumdošanas niansēm, kas sarežģī mūsu darbu. Piemēram, Getliņos audzē tomātus. Pēc likuma šie tomāti skaitās poligona īpašums, savukārt poligons ir pašvaldības īpašums. No tā izriet, ka, lai pārdotu tomātus, man jārīko izsole! Martā, aprīlī tomātu cena mainās katru nedēļu, bet izsoles sarīkošana prasa vairāk par septiņām dienām.

– Kā tiekat galā?

– Ar grūtībām.

– Tomēr poligons pelna naudu saviem īpašniekiem?

– 2014. gadā mēs nopelnījām 50 tūkstošus eiro, bet infrastruktūrā ieguldījām miljonu.