Saudzējiet sētniekus!

Bērnībā sapņoju kļūt par sētnieci. Šķita, ka tie ir paši kārtīgākie cilvēki pasaulē. Cilvēce steidzas, kaut kur joņo, bet sētnieki mierīgi uzlasa izmētātos papīrus. Varoņi, kam lemts darīt labu bez jebkāda patosa.

Tagad domāju, ka būt īstam sētniekam nav nemaz tik viegli. Tas ir kā būt visuma iekarotājam, varbūt vienam no tūkstoša. Man droši vien pat vecu slotu neuzticētu: „Vispirms pieņemies prātā”.

Tāpēc darīšu ko citu. Pastāstīšu, kādi mēdz būt sētnieki un kāpēc ar viņiem vajag būt draugos.

Tēvocis Vasja

Mūsu mājā numur 12 kādreiz strādāja ļoti labs sētnieks tēvocis Vasja. Ja nu viņš tagad vairs nav tik labs, pie tā vainīgi esam mēs visi, tas ir, arī 14., 16. un 22. mājas iemītnieki.

Savulaik tēvocis Vasja bija Rīgas labākais sētnieks. Viņš kopa kooperatīva māju pagalmu, parasti ielūkojoties arī kaimiņu teritorijā. Lai gan mīlēja iedzert, strādāja cītīgi. Varbūt pat iedzeršana tēvocim Vasjam nāca tikai par labu, jo viņš vienmēr bija lieliskā noskaņojumā.

Večiņas uz soliņa pagalmā pastāvīgi lielīja Vasju: nenobrīnīties vien, cik labs cilvēks, vienmēr smaida, sasveicinās, slauka pamatīgi, bet vakar, lūk, pat sētiņu pie atkritumu urnām nokrāsoja.

Citu māju iedzīvotāji sāka piestaigāt pie namu pārziņa ar ierosinājumu: „Jums te ir tāds Vasja, teicami strādā, lai pie mums arī piekopj!” Pārzinis aprunājās ar tēvoci Vasju, tam it kā nebija iebildumu. Tā arī dzīvojām.

Ar laiku Vasjas kopjamā teritorija pieauga līdz neliela mikrorajona platībai, aptuveni tādai kā Imanta. Nu, ja ne Imanta, tad vismaz puse Pļavnieku. Tēvocis Vasja vairs nepaguva visu kārtīgi satīrīt, kļuva nelaipns pret večiņām, lai gan tās ne pie kā nebija vainīgas.

Pārzinis apjuka, pielika Vasjam pie algas, taču tas problēmu neatrisināja. Bet kur ņemt otru tādu Vasju? Cilvēki tagad vairs nevēlas īpaši saspringt.

Tostarp pārzini sāka apmeklēt visu kooperatīva māju delegācijas, lai paustu savu sašutumu: „Vasja slikti strādā, vakar pie mums sniegu nenovāca. Aizvakar žūpas mūsu kāpņu telpā sasita pudeli, bet jūsu Vasja nesavāca lauskas!” Pa astoņpadsmit sūdzībām dienā.

Tēvocis Vasja bija stipri aizvainojis visu māju iemītniekus, tāpēc nācās viņu atlaist. Iznāk, ka cilvēks neizturēja slavas nastu. Bet varbūt paši māju iemītnieki ir vainīgi. Labu sētnieku ir tikpat maz kā labu inženieru, viņus vajag sargāt un saudzēt.

Tēvocis Jakovs

Kaimiņu pagalmu kopj melnīgsnējais tēvocis Jakovs, tāds sīciņš, mūždien pelēkā vatenī. Es tai pagalmā lieku mašīnu, jo nekur citur nav vietas. Tā arī iepazinos ar Jakovu.

Reiz, tas notika aptuveni pirms mēneša, pamanu, ka manai mašīnai kreisās puses spogulis karājas vienā vadiņā, visas skrūves ārā līdz saknei. Faktiski jau biju pārstājusi krist izmisumā par izsistiem vai norautiem spoguļiem, jo šo mašīnu vienkārši vajā tamlīdzīgas likstas. Bet rezerves daļu veikals vairāku kvartālu atālumā, kājām iet negribas, bet braukt bez spoguļa nav sevišķi ērti, tāpēc nolēmu to piestiprināt ar līmlenti.

Kamēs meistaroju savu mākslas darbu, pienāca tēvocis Jakovs, sacīdams: „Es tevi gaidīju. Gribu pateikt, ka es norāvu spoguli, aizķēru ar slotu”.

Mēs cieši paraudzījāmies viens uz otru. Raizes par spoguli uzreiz pierima, prātā ienāca cita doma. Tēvocis Jakovs, kā jau sacīju, ir tāds sīks vīriņš. Kā gan viņam bija jāatvēž lāpsta, lai nolauztu mašīnai spoguli?

Prātā ienāca veca anekdote par līdzcietīgu sētnieku, kurš ziemā bija nolēmis izdarīt labu darbu un ar dzelzs lāpstu notīrījis sniegu no pagalmā stāvošajām mašīnām. Kad sniega paliekas nokusa, cilvēki uz mašīnu jumtiem ieraudzīja dziļas vagas. Bet ko sētniekam teiksi? Gribēja taču kā labāk.

Nu, labi, nodomāju, ja norāvis, tad norāvis. Labi vēl, ka pienāca, citi tādās situācijās laižas lapās.

Bet tad tēvocis Jakovs pajautāja, cik viņš man par spoguli būšot parādā. Spogulis maksā ap desmit latiem, nodomāju, ka tā ir viņa vairāku dienu alga. Kā lai ņemu naudu no nabaga sētnieka?

Tad tēvocis Jakovs man atstāja savu telefona numuru, sacīdams: ja ziemā gadīšoties iestigt kupenā, lai zvanu, atskries palīgā izrakt. Tāds godīgums vērtīgāks par jebkuru spoguli.

Vecmāmuļa Anna

Viņa slauka ielas viņā pusē starp veikalu un autobusu pieturu. Tāda īsta mājas vecmāmiņa, vienmēr rūpīgi aizpogātas visas podziņas. „Sākumā par sētnieku strādāja mans vīrs, bet tad viņš sasirga. Sāku kopt viņam uzticēto teritoriju. Vīrs slimoja, slimoja un tad nomira. Tā arī es te paliku,” viņa stāsta.

„Sākumā bez ielas man bija arī citi darbiņi – mazgāju grīdas kantoros. Šeit visapkārt bija daudz kantoru, visi mani redzēja un lūdza ieskriet pastrādāt. Nepratu atteikt, arī nauda, protams, bija vajadzīga. Nupat vīrs bija nomiris, mazmeitaa mācījās, gribēju palīdzēt. Pelnīju tolaik gana! Bet tad visus kantorus slēdza. Pati zināt – padarbojas un bankrotē. Tagad man palicis tikai pagalms un veikals vārtu rūmē, kur mazgāju grīdas.

Ziema ir pats grūtākais laiks. Reizēm ir ļoti smagi, bet ko darīt? Ja reiz esi uzņēmies darbu, dari līdz galam. Vasarā gan ir vienkāršāk, tad ir silti un nav sniega.

Varbūt neticēsiet, bet man patīk mans darbs. Neviens tevi nerausta, nenovērš uzmanību. Varu padomāt par šo un to, apdomāt savas lietas.

Slaukot ielu, zinu, ka daru cilvēkiem labu. Lai redzētu darba rezultātu, nav jāskaita procenti un jāraksta gada pārskats. Paskatos atpakaļ, aiz muguras viss tīrs un kārtīgs, un ap sirdi uzreiz kļūst labi.

Pie mums mēslo visu laiku un daudz. No rīta visu sakopju, bet dienā skatos – atkal netīrumu ka biezs, samētāti izsmēķi, konfekšu papīriņi, skārdenes, kartona kafijas trauki. Tepat stāv urna, bet pastāvīgi met garām. Īpaši jaunieši. Ja aizrādu, atbilde viena: „Kur gribu, tur arī metu”. Tieši tā arī saka. Kas viņiem galvā?

Bēdīgākais ir tas, ka citur tādus huligānus soda, bet pie mums ne.

Tu tikko esi satīrījusi pagalmu, bet kāds iznāk no dzīvokļa un turpat pie ārdurvīm atstāj atkritumu maisu, lai gan līdz konteineram tikai pāris soļu. Es aizrādu, bet viņš man pretī: „Tev vēl par maz? Rīt vēl nolikšu”. Nama pārzinis nāk pārbaudīt teritoriju, bet tev te atkritumu maiss stāv, tātad nav kārtības. Reizēm ir sāpīgi līdz asarām.

Kopjamais pagalms man ir kā pašas mājas, ar visiem iedzīvotājiem esmu draugos, daudzus zinu saukt vārdā. Slauku ielu, bet kāds pa logu sauc: „Vecmāmiņ Anna, nāc iedzert tēju!” Gadās, ka kāds iznes tortes gabaliņu, tad gan atsaku – kad kopju, nevaru neko ieēst.

Te dzīvo divi brāļi, Volodja un Valērijs, ar tiem gan jāmāk saprasties, citādi par neko var tevi nolamāt un sastrādāt nedarbus. Bet patiesībā viņi ir labi puikas, ja ko sastrādājuši, nākamajā dienā apdomājas, nāk atvainoties: „Vecmāmiņ Anna, mēs tev palīdzēsim” – un ķeras pie sniega novākšanas.

Reizēm gan no tās palīdzības lielas jēgas nav. Atminos kādu reizi, kad iestājās atkusnis, bet pagalmā lielas kupenas. Brāļi atnāca palīgā, ņēma un izmētāja sniegu pa visu pagalmu, lai ātrāk izkūst, bet nākamajā dienā atkal iestājās sals, viss pagalms sasala, un man nācās plēst nost ledu.

50. mājā dzīvo kaķu mīlētāja. Par žurnālisti strādā. Viņa mums palīdz atrast mājas bezpajumtes kaķēniem. Kad nāk garām, vienmēr pajautā, vai nav uzradies kāds bezpajumtnieciņš. Reiz kaķenei piedzima pieci kaķēni, viņa tiem visiem mājas atrada. Tagad visi pagrabi noslēgti, nav vairs ne klaidoņu, ne suņu, ne kaķu.

Bet reiz mūsu pagalmā traka lieta atgadījās – starp garāžām iesprūda vīrietis.Varat iedomāties? Pat no televīzijas atbrauca viņu filmēt. Kopu pagalmu, kad sadzirdēju kādu vaidam. Eju turp un redzu – starp garāžām vīrietis, viena kāja uz zemes, otra gaisā. Nezinu, kā viņš tur iekļuva, to tak vajag prast! Palūdzu cilvēkus piezvanīt glābējiem. Viņi izsauca policiju. Pēc tam atbrauca ātrie un televīzija. Spraugu starp garāžām pastūma plašāku un izvilka cietušo. Ārsti sacīja, ka vēl drusciņ, un viņš varēja nomirt. Iedomājaties? Mani pēc tam televizorā rādīja”.

Šis ir stāsts ar morāli. Esiet cilvēki, neatstājiet atkritumu maisus pie durvīm. Sakiet sētniekam labus vārdus, un tīrāks kļūs ne tikai pagalms, bet arī jūsu dvēsele.