„Man gribēja izkrāpt dzīvokli!”

„Ilgi šaubījos, līdz tomēr nolēmu pastāstīt piedzīvoto. Ceru, ka manas kļūdas un neapdomība noderēs citiem par mācību.

2010. gada oktobrī devos pelnītā atpūtā. Priecājos, cik labi būs nestrādāt, beidzot varēšu sākt rūpēties par savu veselību. Diemžēl drīz apritēs gads, kopš noņemos ar gluži citām problēmām.

Šā gada 21. janvārī pie manis atbrauca dēls kopā ar sociālo darbinieku. „Ludmila, jums pieder divi dzīvokļi,” sacīja viesis, kurš stādījās priekšā kā Romāns. „Vienā dzīvo jūsu dēls, kam iekrājies 2500 latu liels komunālo maksājumu parāds. Sociālais dienests šo parādu norakstīs, bet jums dzīvoklis jānoformē uz dēla vārda. Ņemiet vērā, ka sociālajam dienestam līdzekļi ir stipri apcirpti. Tā kā pagaidām dzīvokļa īpašniece esat jūs, palīdzību nav iespējams piešķirt, jo jūs neesat maznodrošināta! Toties, ja par dzīvokļa īpašnieku kļūs jūsu dēls bezdarbnieks, viņš bez problēmām saņems dzīvokļa pabalstu”.

Padomājusi piekritu argumentiem, tikai piebildu, ka dzīvokļa pārrakstīšana ļoti dārgi maksās. „Sociālais dienests visu samaksās,” vairākas reizes atkārtoja viesis. Viņa modernais apģērbs, labvēlība, pievilcība un vēlēšanās palīdzēt savaldzināja mani. Aizmirsusi, ka siers bez maksas mēdz būt tikai peļu slazdā, es piekritu.

Nekad agrāk nebiju vērsusies sociālajā dienestā. Zināju, ka dēls ir zaudējis darbu un reģistrējies darba biržā. Viņš pats bija aizgājis uz sociālo dienestu pēc palīdzības, bet tur neatradās neviens, kas pēc maznodrošinātas personas statusa piešķiršanas viņam pateiktu, ka izziņa jāaiznes uz namu pārvaldes grāmatvedību.

Tostarp namu pārvalde rēķināja viņam lielu kavējuma naudu – 0,3 procentus no parāda summas par katru nokavēto dienu. Es par augošo parādu neko nezināju. Būdama dzīvokļa īpašniece, nesaņēmu nevienu brīdinājumu.

Taču pats interesantākais vēl bija priekšā. Ar sociālā darbinieka lepno auto mēs devāmies pie notāra, lai it kā pārrakstītu dzīvokli uz mana maznodrošinātā dēla vārda. Grūti aprakstīt manu pārsteigumu un sašutumu, kad man priekšā nolika gatavas veidlapas, kurās bija iedrukāti mani pases dati un visas ziņas par dzīvokli. Bet galvenais, ka mans dēls dokumentos bija ierakstīts kā dzīvokļa pārdevējs, bet sociālais darbinieks – kā pircējs.

Notārs ignorēja manu prasību paskaidrot situāciju un vairījās no sarunas. Laikus attapos un neko neparakstīju. Pie mašīnas sociālais darbinieks pasniedza man dzīvokļa rēķinu par 2011. gada janvāri, kurā bija ierakstītas milzīgas pamatparāda un kavējuma naudas summas. „Jāsamaksā notāram simt latu,” sacīja darbinieks un neatvadījies aizbrauca.

Vēl pa ceļam pie notāra sociālais darbinieks vairakkārt zvanīja it kā mūsu namu pārvaldes juristam. Jurists, mūs gaidot, ir sagatavojis visi dokumenti parāda dzēšanai. Tikšanās tā arī nenotika. Pa telefonu jurists man draudēja: „Tiesa un tikai tiesa!”

Mājās notika izskaidrošanās ar dēlu. Viņš pastāstīja, ka Romāns esot stādījies priekšā kā sociālais darbinieks un palūdzis manus pases datus, pases kopiju.

Laimīgā kārtā drīz pēc nepatīkamā notikuma zuda jebkāda vajadzība pārrakstīt dzīvokli dēlam, jo sociālais dienests viņam kā maznodrošinātai personai sāka piešķirt dzīvokļa pabalstu.

Bet es pēc visa pārdzīvotā saslimu. Atveseļojusies martā aizgāju uz Rīgas domi un tur uzzināju, ka dažas namu pārvaldes izmanto parādu piedzīšanas firmu pakalpojumus. Acīmredzot šādas firmas darbiniekam ir bijuši pieejami dati par mūsu ģimenes parādu, un viņš mēģinājis tos izmantot savtīgos nolūkos. Īstais namu pārvaldes jurists pēc tam sacīja: „Romāns nav nekāds sociālais darbinieks, viņš ir mākleris, kurš krāpa jūs, lai dabūtu dzīvokli!”

Tātad tas bija mēģinājums tikt pie mana dzīvokļa. Ja mēģinājums būtu vainagojies ar panākumiem, Rīgā būtu par vienu bezpajumtnieku vairāk! Ticiet man, 75 gadu vecumā tāds „piedzīvojums” būtu par grūtu”.

Ludmila no Vecmīlgrāvja