Šķiršanās pēc dzīvokļa pazīmes

Tas, kas ir likumīgi, ne vienmēr ir taisnīgi. Šo patiesību lieku reizi apstiprina gadījums ar mūsu lasītāju T. Jaunā cilvēka vārdu un uzvārdu nenosauksim, lai viņam nekaitētu.

T. piedzima vecā Rīgas namā, ko deviņdesmitajos gados denacionalizēja. Tur viņš uzauga, nodibināja pats savu ģimeni. 2000. gadā svinēja kāzas, viesi sauca „rūgts!”, dzēra šampanieti un vēlēja laimes. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka stiprās ģimenes saites apdraudēs... Rīgas domes noteikumi.

Dzīve saimnieka mājā nav necik salda: tur var palikt bez apkures, var saņemt pārspīlēti lielu dzīvokļa īres rēķinu, var ik dienas saskarties ar pārvaldnieka nekaunību. Kamēr jaunie cilvēki tika galā ar šīm problēmām, viņi visu piecieta. Šai laikā ģimenē ienāca divi dēli – pirmais drīz sāks skolas gaitas, bet otrais pagaidām vēl mācās izrunāt vārdiņu „mamma”.

Uz domu beidzot atrisināt dzīvokļa jautājumu T. ģimeni pamudināja krīze. Jaunā cilvēka ienākumi samazinājās uz pusi, sieva vispār palika bez darba. Vajadzēja dzīvot daudz taupīgāk, tāpēc arī T. devās uz Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldi, lai painteresētos par savām tiesībām uz pašvaldības dzīvokli.

Pārvaldē T. uzņēma, kā pieklājas, izskatīja dokumentus, palūdza atnākt kopā ar sievu. Tikai otrās vizītes laikā atklājās šokējošs fakts: tiesības uz Rīgas domes dzīvokli ir tikai pašam T. un viņa dēlēniem. Sievai, kura saimnieka mājā deklarējās 2000. gadā, vajadzēja uzrakstīt iesniegumu, atsakoties no jebkādām pretenzijām uz pašvaldības mājokli.

– Tas ir necilvēciski, – sašutumu pauž T. – Pēc Rīgas domes loģikas, uz jaunu dzīvokli varu pārcelties tikai es kopā ar dēliem. Kur lai paliek bērnu māte? Ja ar mani darbā kas atgadās, vai bērniem pašvaldības dzīvoklī jādzīvo vieniem pašiem? Es saprotu, ka saskaņā ar pašvaldības noteikumiem dzīvokļu rindā uzņem tikai tos saimnieku māju iemītniekus, kuri kopš senseniem laikiem ir bijuši pierakstīti denacionalizētajā mājoklī. Bet mūsu gadījums neiederas šajā shēmā. Dome gatavojas bez sirdsapziņas pārmetumiem izpostīt mūsu ģimeni.

Ierēdņu turpmākā rīcība liecināja, ka T. sieva mūsu pašvaldības skatījumā gluži vienkārši neeksistē. Kad jauno cilvēku palūdza uzņemšanai rindā atnest izziņu par ienākumiem un ģimenes locekļu skaitu, kā apgādājamie atkal tika ierakstīti tikai bērni.

– Kāpēc neņem vērā sievu? – jautā T. – Vai tāpēc, ka viņa saimnieka mājā pierakstīta tikai pirms astoņiem gadiem, man nevajag viņu pabarot un apģērbt? Gribu zināt, vai mūsu pilsētā pret mani izturas taisnīgi.

Mēs noskaidrojām, ka T. gadījumā Dzīvokļu pārvaldes ierēdņi ir akli ievērojuši likuma burtu. Uzņemot ģimeni dzīvokļu rindā, viņiem patiešām bija tiesības neņemt vērā „lieko” iemītnieku, kas dzīvoklī pierakstīts pēc mājas denacionalizācijas. Bet kā ar sociālo taisnīgumu? Vai pašvaldība drīkst tā izturēties pret ģimeni, kurā aug divi mazuļi?

– Piekrītu, šai gadījumā pret T. izturas bargi, – sacīja Rīgas domes Dzīvojamo telpu izīrēšanas komisijas priekšsēdētājs Vadims Baraņņiks. – Taču pašvaldībai bija iemesls pieņemt tādus dzīvokļu piešķiršanas noteikumus. Ja nebūtu šo noteikumu, dzīvokļus pilsētai sāktu prasīt liels daudzums fiktīvu ģimeņu. T. gadījums ir viens vienīgs, bet blēžu, kas vēlētos izmantot robus pašvaldības normatīvajos aktos, atrastos ne mazums.

Tomēr Vadims Baraņņiks apsolīja aprunāties ar domes Dzīvokļu pārvaldes darbiniekiem un palūgt viņus sagatavot iespējamos T. situācijas risinājuma variantus. Mūsuprāt, jau tas vien, ka ģimenē ir divi bērni, apliecina, ka viņu vecāku laulība nav fiktīva un ka viņi vēlas arī turpmāk dzīvot kopā. Ja vien Rīgas dome pilnībā neliegs viņiem šādu iespēju...