Audžumeita izdzen no dzīvokļa...

Nenoslēgta laulība, un atņēma tiesības uz dzīvokli

Jauna sieviete, kuru mūsu lasītājs audzinājis kā paša meitu, patlaban viņu izliek no dzīvokļa, turklāt dara to nevis iegribu dēļ, bet saskaņā ar likumu.

Maz ir to cilvēku, kuri zina, cik nelabojamas sekas var radīt laikus nenoformēti dokumenti. Labs piemērs ir mūsu lasītāja – nu jau seniora cienījamos gados – dzīvesstāsts, kurš pirms vairāk nekā 50 gadiem pārāk vienaldzīgi izturējās pret laulības institūciju un savu izredzēto neaizveda uz Dzimtsarakstu nodaļu. Tagad, visticamāk, vecais kungs paliks uz ielas.

Ne dzērājs, ne parādnieks

„Labdien, cienījamā redakcija! Jums raksta 78 gadus vecs pensionārs un otrās grupas invalīds. Šobrīd, kad rakstu jums vēstuli, vēl esmu savā dzīvoklī, kurā nodzīvoti ilgi gadi, bet, kad līdz mana stāsta lasīšanai nonāksiet jūs, iespējams, jau būšu uz ielas.

Nē, neesmu ne dzērājs, kurš visu nodzēris, ne parādnieks. Manu mājokli – vienistabas dzīvokli – man atņem nevis tiesu izpildītāji, bet gan mani piederīgie – ģimene. Turklāt viņi nav blēži, tikai rīkojas saskaņā ar likuma burtu. Man pat nav, ko iebilst, jo, visticamāk, pats vien esmu vainīgs – nekad neesmu nopietni izturējies pret attiecību oficiālu noformēšanu vai dažādu līgumu slēgšanu. Izstāstīšu visu pēc kārtas.

Pirms daudziem gadiem, pēc šķiršanās no pirmās sievas, es satiku citu sievieti – Mariju un mēs sākām dzīvot kopā. Mašai bija trīs bērni, puika un divas meitenes – Oļa un Ira. Es viņus pieņēmu kā savus bērnus, jaunākās meitenes vedu uz dārziņu, spēlējos ar viņiem, mācīju un audzināju. Mana dzīvesbiedre pelnīja ļoti maz, tāpēc visas ģimenes apgādāšanas rūpes bija man. Es to sapratu, pieņēmu un centos, kā varēju.

Maša ar bērniem dzīvoja denacionalizētā mājā, uz kuru ar laiku pārcēlos arī es. Tiesa, pierakstu jaunajā dzīvesvietā nenoformēju. Nācās visu laiku domāt par naudas pelnīšanu, jo vienam uzturēt lielo ģimeni nebija vienkārši. Turklāt es domāju: „Kādēļ mocīties ar dokumentu noformēšanu, pieraksts citā adresē man ir – un labi!” Pat tad, kad uzzināju, ka vecā māja, kurā biju pierakstīts, ir nolīdzināta līdz ar zemi, nebiju pārlieku sarūgtināts. Man taču bija, kur dzīvot.

Pēc kāda laika denacionalizētās mājas saimnieks, kurā mēs visi dzīvojām, nolēma to pārdot. Tad mēs ar Mariju no pašvaldības saņēmām vienistabas dzīvokli. Ar laiku Maša dzīvokli privatizēja, bet jaunākā meita Ira izlēma, ka mūsu vieninieciņš jāpārdod. Viņa piedāvāja plānu – pielikt vēl naudu un nopirkt lielāku – divistabu – dzīvokli. Mums bija nauda, tāpēc tā arī izdarījām, un tad mēs – visa ģimene – savā jaunajā dzīvoklī taisījām remontu, dabiski, arī es.

Tālāk notika, lūk, kas – mana dzīvesbiedre, ar kuru kopā nodzīvojām 28 gadus, nomira un es paliku divistabu dzīvoklī viens. Irinas vīrs man piedāvāja maiņu: viņš atdotu man savu vienistabas dzīvokli, bet es viņiem – Iročkai un viņu meitiņai (manai mazmeitai) – savu divistabu dzīvokli. Es piekritu šim piedāvājumam, jo man divas istabas nebija vajadzīgas, labāk tās atdot lielākai ģimenei. Jaunais vienistabas dzīvoklis, uz kuru tiku pārvests, mani ļoti apmierināja, un es biju gatavs tajā dzīvot līdz savu dienu beigām šajā pasaulē. Tā solīja arī mans znots, kad piedāvāja pārcelties.

Pagāja krietni ilgs laiks, un Irinas meita – mana mazmeita – izauga. Starp viņu un vecākiem izveidojās konflikts, un vecāki nolēma, ka meitenei jādzīvo atsevišķi no viņiem. Šausmīgākais šajā stāstā ir tas, ka pie manis ieradās znots un paziņoja, ka man tuvākajā laikā jāatbrīvo viņa vienistabas dzīvoklis, jo ģimenes padomē ir nolemts, ka tur dzīvos viņu meita. Man viņš nekādu citu mājokli nepiedāvāja.

Man ir 78 gadi, un nav neviena, pie kā es varētu dzīvot. Es biju pārliecināts, ka znota dzīvoklis, kurā dzīvoju, ir man līdz mūža galam.

Tas šķita saprotami – ja nebūtu tās naudas, ko mēs ar Mašu krājām visu mūžu, nekāda divistabu dzīvokļa nebūtu bijis. Arī vienistabas dzīvokli, ko vēlāk privatizējām, iedeva ne jau Irinas vīram, bet manai civilsievai Mašai. Tad kāpēc tagad divistabu dzīvoklī dzīvo viņš un Ira, bet man jāpārceļas uz ielas?

Par dzīvokli, kurā dzīvoju, es regulāri maksāju, parādu nav. Tik to gan saprotu, ka ar savu pensiju noīrēt dzīvokli nespēšu. Pensija man ir 300 eiro. Lai dzīvotu – pilnīgi pietiek, bet, ja no šīs summas 150–180 eiro nāksies atdot par īri un komunālajiem maksājumiem, tad ar atlikumu man diezin vai pietiks.

Savukārt pašvaldība man palīdzēt ar mājokli nevar. 300 eiro lielā pensija mani ierindo bagāto kārtā, un pašvaldībā skaidro, ka es pats varot nopirkt sev dzīvokli. Tas man šķiet smieklīgs apgalvojums, bet ko tur!

Kuru katru dienu var ierasties znots un izlikt mani no dzīvokļa. Man nav, kur iet. Varbūt ir kāds likumīgs pamats, lai es varētu palikt šajā dzīvoklī? Vai es varu gluži likumīgi ievākties atpakaļ divistabu dzīvoklī, kas ģimenes rīcībā nonāca, pateicoties man un manai nelaiķei Marijai? Ja mūsu kopdzīve nebija oficiāli reģistrēta, vai es varu cerēt kļūt par dzīvojamās platības mantinieku?”

Situāciju, kādā nonācis mūsu lasītājs, komentē jurists Aleksandrs Kvedars.

Likums civilās laulības neatzīst

– Diemžēl Marija bija vēstules autora civilsieva, bet šādu partnerattiecību veidu Latvijas normatīvie akti neatzīst. Civilajās attiecībās esošos pārus likums nenodrošina ar tādām pašām tiesībām, kādas ir pāriem, kas savas attiecības reģistrējuši Dzimtsarakstu nodaļā. Viens no lielākajiem tiesiskajiem aprobežojumiem – civillaulībā esošie nevar kļūt viens otra mantinieki.

Latvijas iedzīvotāji noteikti ir dzirdējuši vai lasījuši par to, ka vairākās Eiropas Savienības valstīs civillaulībā esošie partneri ir nodrošināti ar tādām pašām tiesībām kā Dzimtsarakstu reģistrā sareģistrētie partneri. Diemžēl mūsu valstī tas nedarbojas, lai arī Latvijā jau vairākus gadus tiek izskatīti grozījumi likumos, kuri dotu civilās attiecībās esošiem partneriem tiesības mantot.

Atcerieties traģēdiju, ko izraisīja veikala Maxima sabrukšana Zolitūdē. Arī toreiz daudzi cilvēki, kuru civilais laulātais bija gājis bojā šīs traģēdijas laikā, nevarēja saņemt kompensāciju kā traģēdijas upura atraitnis vai atraitne. Sekoja pat daži tiesas procesi, lai pierādītu, ka mirušais bijis civilā laulībā un viņi veduši kopīgu saimniecību. Toreiz runa bija tikai par kompensācijas saņemšanu un ne vairāk. Atgriežoties pie mūsu stāsta, teikšu īsi: ja dzīvokļa īpašniece bija Marija, tad tikai viņa tiek uzskatīta par pilnvērtīgu īpašnieci, kas nozīmē, ka tikai Marijas bērni var būt nekustamā īpašuma mantinieki, nevis vēstules autors.

– Iedomāsimies situāciju, kad mūsu lasītājs tomēr būtu oficiāli reģistrējis savas attiecības ar Mariju. Vai tādā gadījumā viņš varētu atgriezties divistabu dzīvoklī?

– Ja dzīvoklis bija iegādāts laikā, kad vēstules autors bija oficiāls Marijas laulātais draugs, tad pēc Marijas nāves kā dzīvais palikušais laulātais viņš varētu pretendēt uz savu dzīvokļa daļu pat tad, ja zemesgrāmatā dzīvoklis būtu ierakstīts tikai uz sievas vārda. Ja pašlaik vīrietim piederētu kaut vai daļa divistabu dzīvoklī, viņš noteikti varētu tur atgriezties.

Vēl ir otrs variants – pieņemsim, ka Marija un mūsu lasītājs šo dzīvokli iegādājās kopā, bet zemesgrāmatā jau sākumā īpašumu noformēja uz meitas Irinas vārda. Šādā gadījumā lasītājam pēc sievas nāves nebūtu tiesību pretendēt uz dzīvesvietu šajā dzīvoklī pat tad, ja vecāko cilvēku attiecības būtu bijušas oficiāli noformētas.

Kādos gadījumos ir nozīme dzīvesvietas deklarācijai?

– Ja lasītājs būtu deklarējis dzīvesvietu dzīvesbiedres dzīvoklī, pēc Marijas nāves viņš drīkstētu tur turpināt dzīvot?

– Deklarēta dzīvesvieta un uzturēšanās tiesības dzīvoklī ir divi dažādi jēdzieni. Kādas adreses deklarēšana par savu sasniedzamības adresi nedod likumīgas tiesības atrasties dzīvoklī.

– Znots mūsu lasītājam tika solījis, ka viņš varēs izmantot viņa dzīvokli līdz mūža galam. Kā šādu solījumu vajadzēja noformēt oficiāli, lai pēc tam pensionārs nenonāktu uz ielas?

– Galvenais, ikvienu vienošanos noformēt rakstveidā. Šajā gadījumā ideāls variants būtu bijis līgums par vienistabas dzīvokļa īri, kuru savulaik varēja noslēgt lasītājs ar Irinas vīru. Ja šis līgums būtu noslēgts, tad oficiāli no znota varētu īrēt dzīvokli par nosacītu summu, piemēram, 2 eiro mēnesī, apmaksāt visus komunālos maksājumus un dzīvot dzīvoklī uz likumīgām tiesībām visu termiņa laiku, kāds noteikts līgumā – vai tie būtu 10 vai 50 gadi, vai visa kunga atlikusī dzīve. Ja šādā situācijā znots iedomātos pensionāru izlikt no sava dzīvokļa, tad noslēgtais īres līgums pārvilktu svītru šai iecerei. Risinājuma cena ir aptuveni 100 eiro. Šāds līgums jāslēdz vai nu pie jurista, vai pie notāra, un maksimālai drošībai ziņas par noslēgto darījumu jāatspoguļo zemesgrāmatā. Šīs darbības piešķirs līgumam publiskumu. Ikviens, kurš vēlēsies iegādāties šo dzīvokli, redzēs noslēgto īres līgumu un nespēs iebilst pret īrnieka dzīvošanu šajā dzīvoklī.

Tāpat varēja noformēt mūsu lasītāja personīgo servitūtu dzīvošanai znota dzīvoklī. Ja šis servitūts būtu ierakstīts zemesgrāmatā, tas būtu garantējis vecajam kungam jumtu virs galvas.

Kāda izeja?

– Ko tagad iesākt mūsu lasītājam?

– Ja jautājums ir par veidu, kā saglabāt tiesības dzīvot vienistabas dzīvoklī, kurā kungs dzīvo patlaban, tad man lasītājs ir jāsarūgtina: ja Irinas vīrs uzstāj, lai vēstules autors pamet mājokli, palikt dzīvoklī būs ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. Kas attiecas uz visu pārējo... Varbūt sociālais dienests palīdzēs padzīvojušajam cilvēkam.

– Vai Marijas bērniem – Irinai, viņas brālim vai māsai – ir pienākums uzturēt cilvēku, kurš viņus būtībā ir uzaudzinājis?

– Ja tie būtu viņa bērni vai viņš būtu tos oficiāli adoptējis, tad, jā, viņiem būtu pienākums uzturēt mūsu lasītāju, bet šajā gadījumā uzturēt svešu vīrieti nav jauno cilvēku pienākums. Stāsti par to, kā bērni vesti uz bērnudārzu un nodrošināti ar visu nepieciešamo, šajā gadījumā ir tikai lirika un nekas cits. Visur un visos dzīves gadījumos ir jānoformē dokumenti, tikai tie spēj palīdzēt strīdīgās situācijās. Vecā kunga lielākā kļūda bija laulības nenoslēgšana ar Mariju un nevienošanās par dzīvesbiedra iekļaušanu savā testamentā.