Padzerties tīru ūdeni

Katru vakaru šajā autoceļa Babīte – Rīga pagriezienā sastājas automašīnu rinda. Tikšanās vieta – agrākais 4. maršruta autobusa galapunkts. Cilvēkus šurp vilina nelielais ūdenssūknis. Apkaimes iedzīvotāji apgalvo, ka ūdens no tā ir daudz garšīgāks nekā no pilsētas krāna.

Īpaši garas rindas pie sūkņa var redzēt vasarā. Cilvēki ar entuziasmu piepilda desmitiem lielu pudeļu, burku, katliņu un kannu, lai pietiktu veselai nedēļai. Iemesls tam ir gauži vienkāršs: mēs joprojām esam neapmierināti ar krāna ūdeni. Mēs meklējam jebkuru iespēju padzerties no kāda cita, mūsuprāt, tīrāka avota. Bet vai mēs sevi nemānām?

Ūdens pratīs par sevi pastāvēt?

Pie krāna dežūrā stājamies ap septiņiem vakarā. Pirmā ar velosipēdu piebrauc simpātiska sieviete vārdā Elīna.

– Patiesībā par šā ūdens izcelsmi neko nezinu, bet kaimiņu māju iemītnieki stāsta, ka tas esot tīrs. Un garšīgs, to jau pati personiski varu apstiprināt. Nevēlaties pagaršot? – Elīna sniedz savu pudeli. – Kad ir laiks, braucu šurp ar mašīnu un paņemu ūdeni visai ģimenei.

Vakars ir rosmes pilns laiks, ik brīdi pie krāna pieripo kāds velosipēdists. Kā nākamais pudeli zem strūklas pabāž Andrejs.

– Jā, ūdens izcelsme man ir zināma. Velti jūs raizējaties par tā kvalitāti. Šejienes ūdentiņš ir daudz tīrāks nekā produkti tirgū un veikalos. Turklāt ūdens ir tāda manta, kas var par sevi pastāvēt.

– ?

– Par kristīto ūdeni esat dzirdējuši? Man tāds piecus gadus mājās stāv un nebojājas. Tāpēc es uzticos ūdenim vispār un šim krānam tai skaitā.

„Pagaršojiet paši!”

Nākamā pie sūkņa enerģiski piestūrē Gaļina. Viņa strādā par apkopēju lielveikalā, bet katru dienu speciāli atvēl četrdesmit minūtes braucienam pēc ūdens. Agrāk pudeli piepildīja no krāna, kas atrodas tuvāk dzelzceļam, bet to slēdza (avots atrodas uz privātās zemes, un saimniekiem apnika mūžīgā burzma viņu īpašumā).

– Sūknis 4. maršruta autobusa agrākajā galapunktā ir samērā jauns, to uzlika tikai pirms sešiem gadiem. Tuvējo māju iemītnieki stāsta, ka ūdens nāk no 53 metrus dziļa urbuma, – zina stāstīt Gaļina.

Natālija ar dēlu arī neko konkrēti par ūdeni nezina. Lietot to sākuši nejauši: katru dienu braucot no Rīgas uz Babīti, pamanījuši rindas pie krāna. Reiz pagaršojuši. Iepaticies.

– Pilsētas ūdensvada ūdens man nepatīk, – atzinās Natālija. – Nesen uzlikām filtru, tas uzreiz kļuva melns. Varat iedomāties, ko mēs dzeram?

– Bet arī šā ūdens izcelsme ir visai apšaubāma.

– Pēc produktiem redzu, ka tas ir tīrāks par pilsētas ūdeni. Agrāk, vārot olas, uz kastrolīša malām vienmēr radās nosēdumi. Sākām lietot ūdeni no šā krāna, un katlakmens pazuda.

Konflikts ar jaunajiem krieviem

Šai brīdī pie mums piebrauca vecs moskvičs. No tā izkāpa padzīvojis vīrs ar piecu litru pudeli rokās.

– Sabraukuši rakstītāji! – viņš noburkšķēja. – Kāpēc? Mums lieka reklāma nav vajadzīga. Uzreiz kāda firma uzradīsies, uzbūvēs kafejnīcu...

Saruna nevedās. Piepildījis līdzpaņemto taru, vecais vīrs vēl norūca:

– Būtu atbraukuši, kad bezkaunīgi šoferi te mašīnas mazgā un neļauj vienkāršiem cilvēkiem pieiet pie krāna!

Ar šiem vārdiem sirmgalvis runu beidza un aizrūcināja. Bet pēc ūdens piebrauca tai dienā pēdējais velosipēdists – Aleksandrs.

– Patiesībā nekā neparasta šajā avotā nav,– viņš autoritatīvi paziņoja. – Agrāk tādi krāni gar ielām stāvēja ik pēc simt metriem. Tagad tos izspiedis pilsētas ūdensvads. Cik zinu, ūdens nāk no urbuma Babītē, ko izurba padomju laikā kolhoza vajadzībām.

Lieka reklāma nav vajadzīga

Aleksandrs ūdeni ņem vešanai uz vasarnīcu, pašu urbums lāgā nedarbojas, tāpēc arī nākas braukt šurp. Ziemā mierīgi dzerot no pilsētas ūdensvada un nejūtot nekādu atšķirību.

– Bet vecajam, kurš jūs sarāja, ir taisnība: lieka reklāma šai vietai nav vajadzīga, – ir pārliecināts Aleksandrs. – Agrāk ņēmām ūdeni pie Tērvetes. Pēc tam izrādījās, ka avots atrodas uz privātas zemes. Uzņēmīgie īpašnieki nožogoja teritoriju un sāka pārdot desmit litrus par santīmu. Smieklīga nauda, bet sanāk laba peļņa, jo ūdeni tur iepērk pārtikas uzņēmumi. Būtu skumji, ja mūsu ūdens krānu arī privatizētu.

Sardzes posteni pie sūkņa atstājām domīgi. Ziņas par ūdens izcelsmi pie Rīgas ceļa ir visai pretrunīgas. Neviens no veselīga dzīvesveida piekritējiem īsti nezina, no kurienes nāk dzīvinošā valgme, tomēr pilda ar to lielas pudeles un kannas. Viens otrs ierodas pat ar 200 litru mucu. Tad rinda sāk ņurdēt: „Re, darboņi! Ceptuvei ūdeni ņem...” Iznāk, ka ar pārtikas uzņēmumu starpniecību mums visiem ir kāds sakars ar noslēpumaino ūdeni. No kurienes tad īsti nāk šis ūdens, ko ar tādu baudu dzer simtiem rīdzinieku?

Mīta kliedēšana

Ņēmuši vērā Aleksandra sniegto informāciju, vērsāmies Babītes ciema komunālajos uzņēmumos pēc precīzākām ziņām. Bet tur no piederības ūdens krānam bijušajā autobusa galapunktā norobežojās.

– Jā, mūsu ciemā ir četri 180 metrus dziļi urbumi, – pastāstīja uzņēmuma Babītes siltums ekspluatācijas nodaļā. – Pirmais izurbts 1966. gadā, pēdējais – 1989. gadā. Ūdens labs, to lieto Babītes un Piņķu iedzīvotāji. Bet veco sūkni mēs neapkalpojam.

Patiesību neizdevās uzzināt arī galvaspilsētas namu pārvaldē Anniņmuiža, kuras teritorijā atrodas daudzu rīdzinieku iecienītā ūdens ņemšanas vieta. Tur par krānu neko nezina.

Tad jautājumu pāradresējām rajona izpilddirekcijai. Pašvaldības pārstāvji ieskatījās papīros un apstiprināja: „Pilsēta par krānu neatbild. Tas atrodas uzņēmuma Rīgas ūdens bilancē”.

Viss notikums ieguva gluži negaidītu pavērsienu. Izrādās, ka Rīgas ūdens administrācija ir labi informēta par ažiotāžu ap ūdens ieguves avotu. Bet speciālisti apgalvo, ka rindas pēc ūdens veidojas tikai rīdzinieku nezināšanas dēļ.

– Krāns uzlikts pirms dažiem gadiem privātmāju iemītnieku un dārziņu īpašnieku vajadzībām, – pavēstīja Rīgas ūdens preses sekretārs Artūrs Mucenieks. – Ūdens tur nāk no pilsētas kopējā ūdensvada.

Tātad beidzot ir gūta skaidrība. Veselīga dzīvesveida piekritēji nu var būt mierīgi – ūdens pie Babītes ceļa ir tīrāks vien tāpēc, ka caurules droši vien ir labākā stāvoklī. Taču bēdīgajā atklājumā varam rast arī pozitīvo. Pirmkārt, pašvaldības uzņēmums garantē apmierinošu ūdens kvalitāti. Otrkārt, ja reiz krāns pieder Rīgas ūdenim, neviena firma nevar to privatizēt.