Pasta vandalisma muzeja gals

Vēl nesen mūsu kāpņu telpu varēja noturēt par pasta vandalisma muzeju. Kāpēc? Nu tāpēc, ka uz mūsu pastkastītēm jau sen nebija iespējams skatīties bez asarām acīs – tās bija pārdzīvojušas tik daudz uzlaušanas un dedzināšanas gadījumu, ka varēja tikai pabrīnīties, kā vēl turas kopā. Žēl veco grabažiņu, bet sen jau tām bija laiks doties pensijā.

Nopietni runājot, pastkaste ir viena no galvenajām godprātīga mājas iemītnieka problēmām. Pastnieks tajā met vēstules un avīzes, namu pārvalde tai uztic dzīvokļa rēķinus. Ja ar pastkasti kas atgadās, tu nesaņemsi ne rēķinus, ne naudas pārvedumu, ne kāroto žurnālu, ko esi pasūtījis par pēdējiem iekrājumiem.

Nupat šajās dienās mūsu kāpņu telpā bija jūtama deguma smaka. Kas noticis? Vai mājā ugunsgrēks? Gaisu ostīdami, izmetāmies laukā no dzīvokļiem. Pats drosmīgākais kaimiņš, septiņos līkumos salīcis, līda lejā paraudzīties, kas notiek. Atgriezās ar apmierinātu sejas izteiksmi:

– Atkal pastkaste deg!

Nopriecājušies, ka nav notikusi lielāka nelaime, uzgāzām ugunij spaini ūdens, izgrābām no pastkastes pelnos pārvērstās avīzes, nomazgājām kāpņu telpas sienu. Tā kā deguma smaka un troksnis bija izvilinājis kāpnēs visu dzīvokļu iemītniekus, nolēmām pie viena pagudrot, kā cīnīties pret pasta vandalismu un tā sekām. Pati gudrākā kaimiņiene, kas uz pulcēšanos bija izskrējusi ar visiem ruļļiem matos, sacīja:

– Ņemsim un pasūtīsim jaunas pastkastītes, tikai šoreiz ne koka, bet metāla.

Ideja visiem patika. Kaimiņi vēl patrokšņoja un izklīda pa mājām skatīties vakara seriālus, uzdevuši mums ar gudro kaimiņieni ruļļos jau nākamajā dienā uzzināt visu par jaunu pastkastīšu uzlikšanas iespējām.

Neko darīt, no rīta pirms darba satikāmies manā dzīvoklī un sākām zvanīt dažādām firmām. Diemžēl, lai kur trāpītu, visur atteicās uzstādīt pastkastes daudzdzīvokļu mājā:

– Ja tā būtu privātmāja, tad – lūdzu, mums ir lēti un glīti modeļi. Bet ar daudzstāvu mājām nevēlamies piņķēties, jo kāds no iedzīvotājiem noteikti būs neapmierināts ar mūsu pastkastēm un negribēs maksāt. Kam mums liekas rūpes...

Uzņēmēju bažas bija pilnīgi pamatotas. Mēs ar kaimiņieni droši zinājām, ka vecmāmiņai Annai nekāda kaste nav vajadzīga, viņai pensiju pienes mājās, bet Pēteronkulim no piektā stāva vispār nospļauties uz visām pasaules kastēm – savu dzīvokli viņš izīrē studentiem. Savākt kopā visus iemītniekus un pieprasīt, lai katrs uzstāda jaunu pastkasti par desmit latiem, arī nekad neizdosies!

Saskumām abas ar kaimiņieni, sabēdājāmies. Bet tad viņa saka:

– Varbūt piezvanīsim uz pastu? Tur droši vien zinās, ko mums, nabadziņiem, darīt.

Tā arī bija. Pa telefonu mums paskaidroja, ka pastkastes daudzdzīvokļu mājām vai atsevišķām kāpņu telpām var pasūtīt Latvijas pastā. Cenas dažādas – no 67 latiem par sešu drošu pastkastīšu sekciju līdz 23 latiem par solīdu individuālo skapīti.

– Lielo māju iemītnieki parasti pasūta vienādas kastītes, – skaidroja pasta darbiniece. – Labāk uzreiz ņemt daudzsekciju, iznāk lētāk. Bez tam katrai pastkastei tiek dota gada garantija.

Pasts sola garantijas laikā bez maksas salabot jebkuru pastkastes bojājumu, kam pamatā ir rūpnīcas brāķis. Bet, ja kāpņu telpai atkal uzbruks vandāļi, neko darīt, par remontu nāksies maksāt pašiem. Piemēram, jauna slēdzene maksās vismaz 3,50 latus, salauztu durtiņu nomaiņa – sākot no diviem latiem.

Padomājām un piekritām. Nākamais solis bija gājiens uz namu pārvaldi. Tur noskaidrojām, ka mūsu daudzstāvu namam ir uzkrājumu fonds un pērn remonta darbiem esam atlikuši aptuveni trīs tūkstošus latu. Lai daļiņu šīs naudas izlietotu pastkastīšu iegādei, vajadzēja savākt iedzīvotāju parakstus, bet tas bija tā vērts. Jaunās kastītes mums atveda pagājušajā nedēļā. Teikšu, kā ir: kāpņu telpa uzreiz kļuva mājīgāka un avīzes no rītiem vienmēr ir savā vietā!