Vai „sodi” bija likumīgi?

Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju maksāja papildu rēķinus par ūdens zudumiem, pagāja desmit gadi, līdz Augstākās tiesas Senāts aizstāvēja viņu tiesības 

Augstākās tiesas Senāts nolēma aizstāvēt visus tos dzīvokļu īpašniekus Latvijā, kuri līdz 2019. gadam no mājas pārvaldniekiem saņēma papildu rēķinus, aprēķinot samaksu par koriģētu ūdens patēriņu. Iespējams, ka jau pavisam drīz tūkstošiem cietušo iedzīvotāju varēs pieprasīt savu māju pārvaldīšanas uzņēmumiem pārrēķinu un netaisnīgi iekasēto līdzekļu atmaksu.

Faktiski katrā daudzdzīvokļu mājā Latvijā ik mēnesi ir ūdens patēriņa starpība. Tā rodas, jo pakalpojuma sniedzējs – piemēram, uzņēmums Rīgas ūdens – rēķinu par mājas iedzīvotāju patērēto ūdeni izraksta, ņemot vērā mājas komercuzskaites skaitītāja (sauktu arī par mājas kopējo skaitītāju – redakcijas piez.) rādījumus. Savukārt iedzīvotāji maksā par patērēto ūdeni, balstoties uz sava dzīvokļa skaitītāju rādījumiem.

Retā mājā dzīvokļu skaitītāju rādījumu summa konkrētā mēnesī precīzi sakrīt ar mājas komercuzskaites mēraparāta rādījumu. Ierasti kopējais skaitītājs mājas ūdens ievadā uzrāda vidēji par 5–20% vairāk kubikmetru nekā iedzīvotāju nodoto individuālo skaitītāju rādījumu summa.

■ ■ ■

Ko iesākt ar lielākiem vai mazākiem ūdens zudumiem? Kam un kā par to būtu jāmaksā? Likumdevēji jau daudzus gadus ir mēģinājuši atrisināt šo jautājumu.

Šobrīd saskaņā ar Ministru kabineta noteikumos Nr. 1013 noteikto mājas pārvaldnieks maksājumu par ūdens starpību sadala vienādi starp visiem konkrētās mājas dzīvokļu īpašniekiem. Maksa nav atkarīga no tā, cik ūdens pēc dzīvokļa skaitītājiem iztērējuši īpašnieki, ne arī no dzīvokļa platības.

Ja novembrī ūdens starpība desmit dzīvokļu mājā bija 10 kubikmetri, tad decembrī mājas pārvaldnieks to sadalīs vienādi visiem dzīvokļu īpašniekiem. Katram īpašniekam papildus būs jāmaksā par vienu kubikmetru ūdens.

■ ■ ■

Savukārt laika posmā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim Latvijā bija spēkā pavisam cita MK noteikumu Nr. 1013 redakcija – sliktāk pārdomāta un netaisnīga.

Tolaik mājas pārvaldniekiem ne tikai bija tiesības, bet gan pienākums sadalīt kopējo ūdens starpības maksājumu tikai starp tiem ēkas dzīvokļu īpašniekiem, kuri trīs mēnešus pēc kārtas vai nu nebija iesnieguši ūdens skaitītāju rādījumus, savlaicīgi neverificēja skaitītājus, vai arī viņu dzīvokļos vispār nebija ūdens skaitītāju.

Ja mājā šādu pārkāpēju nebija, pārvaldnieks samaksu par x ūdens starpību sadalīja starp visiem dzīvokļu īpašniekiem.

Šī norma atviegloja dzīvi pārvaldīšanas uzņēmumiem, bet dzīvokļu īpašnieki to uzskatīja par ārkārtīgi netaisnīgu. Galu galā kopējie mājas ūdens zudumi mēnesī vienā objektā teorētiski varēja sasniegt 100–200 kubikmetrus.

Izrādījās, ka cilvēks, kurš aizmāršības vai slimības dēļ nav laicīgi nodevis ūdens skaitītāja rādījumus, drīz vien varēja saņemt papildu rēķinu no pārvaldīšanas uzņēmuma par 100–500, pavisam ekstrēmā gadījumā – pat 1000 eiro.

■ ■ ■

Kā ilustrācija iepriekš teiktajam ir mūsu avīzes Darīsim kopā! lasītājas Marijas K. piedzīvotais 2016. gadā.

„Jau daudzus gadus abonēju jūsu laikrakstu, tādēļ nevaru nemeklēt padomu,” raksta Marija K. „Mans tēvs bija dzīvokļa īpašnieks Rīgā. Būdams ļoti organizēts cilvēks, viņš iesniedza ikmēneša skaitītāju rādījumus un visus rēķinus par komunālajiem un citiem pakalpojumiem maksāja akurāti norādītajos termiņos, tātad bija atbildīgs saimnieks. Šī gada februārī tētis nonāca slimnīcā ar insultu vissmagākajā formā, viņš bija praktiski paralizēts un aprīļa sākumā slimnīcā nomira.

Mans darbs ir saistīts ar komandējumiem, tādēļ pēc tēva nāves mantojuma lietas varēju sākt kārtot tikai jūnijā. Pagāja vēl kāds laiks, lai atrastu dzīvokļa atslēgas (tēta mantās to nebija).

Patiesībā dzīvoklī iekļuvu tikai jūlijā un drīz vien saņēmu rēķinu no mājas pārvaldnieka, kurā papildu ikmēneša komunālajiem maksājumiem bija iekļauta izdevumu pozīcija par ūdens zudumiem visā mājā divu mēnešu periodā ap 600 kub. m. par 998,70 eiro (faktiski – ap 500 eiro mēnesī!).

Rūpīgi iepazinusies ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1013, uz kuru pamata tika izrakstīts šis rēķins, jau nākamajā dienā pārvaldīšanas uzņēmumam iesniedzu iesniegumu, kurā aprakstīju visus lietas apstākļus un lūdzu pārrēķināt parādu. Atbildē saņēmu atteikumu – sak’ pārvaldnieks rīkojies tiesiski un tikai dzīvokļu īpašnieku kopsapulce varot mani atbrīvot no samaksas par kopējo mājas ūdens zudumu. Lai to izdarītu, visus pārējos kaimiņus būtu jālūdz sadalīt maksājumu par korekciju savā starpā, taču šādu risinājumu gluži vienkārši nebija iespējams realizēt!

Vērsos pēc padoma tiesībsarga birojā un saņēmu speciālistu atbildi, kas pēc būtības un gara atgādināja visas iepriekšējās: Latvijā šo jomu regulē MK noteikumu Nr. 1013 prasības, un manā situācijā viss ticis aprēķināts, ievērojot normatīvo regulējumu. Pārsteidzoši, ka pat tiesībsargs nebija apsvēris, vai noteiktā kārtība atbilst cilvēktiesībām un pamattiesību aktiem. Lai gan šķiet, ka tieši par to būtu jāatbild cilvēktiesību aizstāvim.”

Marija saprata, ka savu interešu aizstāvībai jāvēršas tiesā. Taču tas radītu papildu izmaksas, un sieviete šaubījās, vai ir vērts sākt tiesvedību.

Tādas šaubas izjuta arī citi dzīvokļu īpašnieki un īrnieki, kuri cietuši no minētā normatīva īstenošanas. Iespējams, ka daži no viņiem pat zaudējuši dzīvokli, ja viņiem nav bijis pa spēkam samaksāt mākslīgi radīto 1000–2000 eiro lielo parādu...

■ ■ ■

Tomēr tikai nesen kļuvis zināms, ka cietušajiem tomēr ir vērts vērsties tiesā un ar prasību aizstāvēt savas tiesības.

Augstākās tiesas Civillietu Senāts 2023. gada 23. novembrī apturēja uzņēmuma Rīgas namu pārvaldnieks prasību pret dzīvokļa īpašnieku, kurš nebija samaksājis parādu par ūdens starpību. Senāts nolēma vērsties Satversmes tiesā ar lūgumu izvērtēt MK noteikumos Nr. 1013 noteiktās ūdens zudumu apmaksas kārtības atbilstību Satversmei tajā redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim.

„Runa konkrēti ir par normu, kas dzīvokļa īpašniekam uzlika par pienākumu no saviem personīgajiem līdzekļiem samaksāt visu starpību par neuzskaitīto ūdeni mājā,” avīzei Darīsim kopā! pastāstīja Augstākās tiesas pārstāve Baiba Kataja, sakot: „Senāts uzskata, ka minētais regulējums pārmērīgi ierobežo cilvēktiesības, kuras sargā Satversmes 105. pants.”

■ ■ ■

Augstākās tiesas Senāts atzīst, ka šajā konkrētajā situācijā mājas apsaimniekotājs ūdens zudumos iekļāvis ne tikai to ūdeni, ko konkrētā persona varēja izmantot, bet arī ūdens zudumus, kas radušies avārijas, koplietošanas iekārtu remonta vai tīrīšanas rezultātā.

„Noteikumu Nr. 1013 atbilstīgie punkti zaudēja spēku 2019. gada 22. novembrī,” sacīja Baiba Kataja, „taču tos joprojām piemēro, izskatot strīdus un prasības par laika posmu līdz 2019. gada novembrim.” Lai aizsargātu lietas dalībnieku pamattiesības šādās lietās, kas atrodas dažādās izskatīšanas stadijās, ir jālemj, ka attiecīgā norma nav spēkā no tās pieņemšanas brīža – 2013. gada 1. oktobra.

■ ■ ■

Kāpēc Augstākās tiesas civillietu Senāts, kas savulaik jau skatīja lietas par koriģēto ūdens rēķinu apmaksu, tikai tagad vērsās Satversmes tiesā ar prasību vērtēt konkrētas Ministru kabineta noteikumu normas atbilstību Satversmei?

Izrādās, tas noticis, lielā mērā pateicoties vienam dzīvokļa īpašniekam, kurš spītīgi un prasmīgi aizstāvējās pret uzņēmuma Rīgas namu pārvaldnieks prasību Civillietā C71257421 (SKC-266/2023). Kā gan vienkāršotā prasība par naudas piedziņu nonāca Augstākās tiesas Senātā, kur par to pieņēma lielai sabiedrības daļai tik nozīmīgu lēmumu?

Viss sākās 2016. gada aprīlī, kad uzņēmums Rīgas namu pārvaldnieks vērsās pirmās instances tiesā ar prasību piedzīt no dzīvokļa īpašnieka S. parādu 2941,31 eiro apmērā.

Pirmais spriedums šajā lietā pieņemts tikai 2022. gada 4. aprīlī, kad Vidzemes rajona tiesa apsaimniekotāja prasību apmierināja gandrīz pilnībā, lemjot, ka atbildētājam – dzīvokļa īpašniekam – jāsamaksā 2773,97 eiro liels parāds, kā arī tiesāšanās izdevumi un līgumsods.

Dzīvokļa īpašnieks izmantoja savas tiesības – nepadevās un lēmumu pārsūdzēja Vidzemes rajona tiesā, kas 2022. gada 17. oktobrī spriedumu nemainīja un lēma par labu prasītājam – apsaimniekošanas uzņēmumam.

Taču nenogurdināmais atbildētājs atkal nepadevās un lēmumu apstrīdēja nu jau Augstākās tiesas Civillietu Senātā, pieprasot, lai Senāts vēršas Satversmes tiesā jautājumā par iepriekšminēto Ministru kabineta noteikumu Nr. 1013 punktu atbilstību Satversmei.

Augstākās tiesas Senāts lietu izskatīja ar lielu uzmanību un lēmumā atzina, ka šajā prasībā atbildētāja gandrīz trīs tūkstošu eiro lielā parāda rašanās iemesls ir tieši samaksa par mājas kopējiem ūdens zudumiem. Tā kā atbildētājs – dzīvokļa īpašnieks S. – vairākus mēnešus pēc kārtas nebija iesniedzis apsaimniekotājam dzīvokļa skaitītāju rādījumus, viņš tika sodīts ar rēķinu par visu ūdens starpību mājā.

Atbildētājs tiesā norādīja, ka šāds ūdens zudumu aprēķins ir negodīgs un nepamatots: „Ir pilnīgs pamats apšaubīt šo Ministru kabineta noteikumu normu atbilstību Satversmei. Ūdens zudumus ne visos gadījumos var uzskatīt par ūdens apgādes pakalpojumu, ko cilvēks faktiski ir saņēmis, jo nevar izslēgt situācijas, kad mājā notiek avārija ar lielu ūdens noplūdi. Šajā gadījumā MK noteikumu punkts piemērots ar sodošu nozīmi – ja dzīvokļa īpašnieks trīs mēnešus pēc kārtas pārvaldniekam nav iesniedzis dzīvokļa ūdens skaitītāju rādījumus, tas ir, formāli nav pildījis savus pienākumus, visas mājas ūdens zudumu apmaksas pienākuma pārlikšana uz viņa rēķina tomēr nav samērīgs lēmums.”

Aizstāvoties Augstākajā tiesā, dzīvokļa īpašnieks arī atgādināja, ka pats Ministru kabinets, lai novērstu visus jautājumus par savu noteikumu iepriekšējās redakcijas satura atbilstību Satversmei, tos jau grozījis. No 2019. gada 21. novembra uz dzīvokļu īpašniekiem vairs neattiecas tādi ārkārtas sodi kā rēķina izrakstīšana par visiem ūdens zudumiem mājā.

■ ■ ■

Ja Satversmes tiesa pieņems izskatīšanai Augstākās tiesas Senāta pieteikumu, noteikums par ūdens korekcijas aprēķiniem var tikt atzīts par spēku zaudējušu no tā pieņemšanas brīža 2013. gadā 1. oktobrī.

Ja tas notiks, dzīvokļu īpašnieki, kuri iepriekš saņēmuši rēķinus par visas mājas ūdens zudumiem, visticamāk varēs vērsties savā apsaimniekošanas uzņēmumā ar prasību par pārrēķinu un naudas atmaksu. Saņemot atteikumu, viņi pārrēķinu varēs pieprasīt tiesas ceļā.

Vairums upuru šim nolūkam izlems netērēt spēkus, naudu un nervus. Taču noteikti būs tādi, kas ies līdz galam, lai atgūtu pārmaksātos 200, 300 vai 500 eiro.

Uzreiz rodas jautājums, no kādiem līdzekļiem apsaimniekošanas uzņēmums kompensēs naudu iedzīvotājiem, kuri cietuši no antikonstitucionālās likuma normas? Protams, gribētos jau teikt: „Lai viņi to sedz no savas peļņas!” – tomēr šis scenārijs diezin vai piepildīsies. Galu galā apsaimniekošanas uzņēmumi netika pārkāpuši normatīvo regulējumu, izsniedzot iedzīvotājiem papildu rēķinus. Viņi arī nevar būt atbildīgi par valdības pieņemtiem noteikumiem, kuru saturs paredzēja dzīvokļu īpašnieku tiesības aizskarošu kārtību.

Reālāks variants ir kompensāciju izmaksa no mājas kopējā uzkrājuma fonda. Tikai tam apsaimniekošanas uzņēmumam nepieciešama dzīvokļu īpašnieku atļauja, kādu, visticamāk, dzīvokļu īpašnieki nedos. Apsaimniekotājam, turot rokās tiesas spriedumu par savulaik iekasēto līdzekļu atmaksu cietušajām personām, atliks divi ceļi – vai nu pakalpojumu maksas palielināšana, vai papildu vienreizēju rēķinu izrakstīšana visiem dzīvokļu īpašniekiem.

Tātad, lai kā mēs censtos modelēt situāciju, ūdens zudumi mājai netiks norakstīti pat ar labvēlīgu Satversmes tiesas lēmumu. Ja iepriekš maksājumu izrakstīja vienam vai dažiem īpašniekiem, tad turpmāk, iespējams, tas tiks sadalīts starp visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem.

Tādas ir tās lietas.

Un kā ir šobrīd?

Šobrīd ūdens zudumu apmaksas kārtību daudzdzīvokļu mājās nosaka jaunākā MK noteikumu Nr. 1013 redakcija. Tā 19. punktā piedāvā ūdens patēriņa starpības apmaksas iespējas, kā arī paredz ūdens maksas aprēķināšanas kārtību tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri trīs mēnešus pēc kārtas nav snieguši ūdens skaitītāju rādījumus.

19. Ja [mājā] veidojas ūdens patēriņa starpība, veic ūdens patēriņa pārrēķinu. Dzīvokļu īpašnieki ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši vienam no šādiem aprēķina veidiem, kuru izvēlas pārvaldnieks:

19.1. atbilstoši dzīvojamā mājā esošo atsevišķo īpašumu skaitam;

19.2. proporcionāli atsevišķā īpašuma ūdens patēriņam par pēdējo mēnesi;

19.3. proporcionāli atsevišķā īpašuma vidējam ūdens patēriņam par pēdējiem trim mēnešiem;

19.4. proporcionāli atsevišķā īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram;

19.5. atbilstoši atsevišķā īpašumā dzīvojošo (vai deklarēto) personu skaitam, ja dzīvojamā mājā nav neapdzīvojamo telpu un mākslinieka darbnīcu, vienlaikus nosakot kārtību, kādā tiks noskaidrots un aktualizēts dzīvojošo vai deklarēto personu skaits, kā arī apmaksājamās daļas noteikšanas kārtību, ja pārvaldniekam nav zināms personu skaits.

19.1 Šo noteikumu 19. punktā norādīto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību nepiemēro un ūdens patēriņa starpību vai tās daļu sadala starp tiem dzīvokļu īpašniekiem, uz kuriem attiecas kāds no šiem gadījumiem (ja tādi ir dzīvojamā mājā):

19.¹ 1. nav iesniegta informācija par ūdens patēriņa skaitītāja rādījumu noteiktajā termiņā vismaz trīs mēnešus pēc kārtas un saskaņā ar šo noteikumu 27. punktu nav noteikta cita rādījumu nolasīšanas kārtība;

19.¹ 2. nav uzstādīts, nomainīts vai atkārtoti verificēts ūdens patēriņa skaitītājs un saskaņā ar šo noteikumu 14.³ vai 30.² punktu nav noteikta cita kārtība ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanai, nomaiņai vai atkārtotai verificēšanai;

19.¹ 3. ūdens patēriņa skaitītājs uzstādīts, neievērojot prasības, kas noteiktas normatīvajos aktos par mērījumu vienotību vai dzīvokļu īpašnieku kopības vai pārvaldnieka lēmumā (šo noteikumu 14.³ un 30.² punkts);

19.¹ 4. atkārtoti nav ļauts veikt atsevišķajā īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi (šo noteikumu 10. punkts), ja par šādas pārbaudes veikšanu rakstiski paziņots vismaz nedēļu iepriekš, nosūtot paziņojumu uz atsevišķo īpašumu, kurā plānota skaitītāju pārbaude;

19.¹ 5. ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudē (šo noteikumu 10. punkts) konstatēts, ka ūdens patēriņa skaitītāja pievienošanas vieta nav noplombēta vai nav noplombēta pārvaldnieka klātbūtnē atbilstoši šiem noteikumiem vai ūdens patēriņa skaitītājs, tā metroloģiskais aizsargzīmogojums (plombējums), pievienošanas vietas plombējums ir bojāts vai patvarīgi aizstāts, vai noņemts, vai ietekmēta ūdens patēriņa skaitītāja darbība;

19.¹ 6. atkārtoti nav ļauts pārvaldniekam vai citai dzīvokļu īpašnieku kopības pilnvarotai personai veikt atsevišķajā īpašumā ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanu, nomaiņu vai nodrošināt to atkārtoto verificēšanu, ja tas ietilpst pārvaldnieka vai citas dzīvokļu īpašnieku kopības pilnvarotās personas pienākumos (šo noteikumu 14.³ un 30.² punkts) un par šiem darbiem ir rakstiski paziņots vismaz nedēļu iepriekš, nosūtot paziņojumu uz attiecīgo atsevišķo īpašumu;

19.¹ 7. šo noteikumu 23. punktā minētais gadījums.

Cik tagad būs jāmaksā par ūdeni, ja skaitītāja rādījumi nebūs iesniegti?

– Ja skaitītāja rādījumi nebūs iesniegti, pirmos trīs mēnešus pārvaldnieks par ūdeni aprēķinās maksu atbilstoši dzīvokļa vidējam patēriņam. Sākot ar ceturto mēnesi pārvaldnieks sāks izrakstīt rēķinu par ūdens patēriņu atbilstoši noteiktajai normai. Piemēram, Rīgā ir spēkā Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 4, kuru 2. pielikumā ir norādītas ūdens patēriņa normas vienam iedzīvotājam. Dzīvokļos, kuros ir centralizēta aukstā un karstā ūdens apgāde, norma tiek noteikta 6,08 m³ par katru deklarēto personu.

19.² Piemērojot šo noteikumu 19.¹ punktā noteikto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību, maksimālo piegādāto ūdens daudzumu nosaka, izmantojot šādu formulu:

V_kop.norma = N_pers. × V_pers.norma, kur:

V_kop.norma – maksimālais piegādātais ūdens daudzums vienam atsevišķajam īpašumam mēnesī (m³/mēnesī);

N_pers. – deklarēto personu vai dzīvokļu īpašnieku noteiktais faktiski dzīvojošo personu skaits atsevišķajā īpašumā. Pārvaldnieks ņem vērā sniegtās ziņas par faktiski dzīvojošo personu skaitu, ja tas ir lielāks par deklarēto personu skaitu. Ja faktiski dzīvojošo personu skaits nav zināms un nav nevienas deklarētās personas, aprēķinu veic kā par vienu personu (skaits);

V_pers.norma – ūdens patēriņa norma vienam iedzīvotājam mēnesī (m³/mēnesī), kas noteikta katras pašvaldības saistošajos noteikumos Par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu līguma noteikumiem.

19.³ Ja pēc šo noteikumu 19.² punktā norādītās formulas piemērošanas netiek pilnībā sadalīta ūdens patēriņa starpība, tās atlikumu sadala saskaņā ar šo noteikumu 19. punktu, ieskaitot tos atsevišķos īpašumus, kuriem piemērota šo noteikumu 19.² punktā noteiktā ūdens patēriņa aprēķināšanas kārtība. Ja kādam no šo noteikumu 19.¹ punktā norādītajiem dzīvokļu īpašniekiem ilgāk nekā divus mēnešus pēc kārtas piegādātā ūdens daudzumu aprēķina saskaņā ar šo noteikumu 19.² punktā norādīto formulu, tad, sākot ar trešo mēnesi, viņam piemēro dzīvokļu īpašnieku kopības noteikto aprēķināšanas kārtību, ja tāda ir noteikta, ievērojot šo noteikumu 22. punktu. [...]

22. Dzīvokļu īpašniekiem aprēķinātais ūdens patēriņš nedrīkst pārsniegt mājai piegādātā ūdens daudzumu.