Kājām augšā pa kāpnēm!

Latvijā briest nopietni sarežģījumi ar daudzstāvu namu liftiem. Sakarā ar krīzi daudzas namu pārvaldes ir tikpat kā pārtraukušas šo mehānismu pakāpeniskas renovācijas programmu. Speciālisti atzīst, ka tagad reti pasūta liftu plānveida remontu, lielākoties nākas apkalpot avārijas izsaukumus.

Atkal krīze

Pēc dzīvokļu privatizācijas mēs ieguvām savā īpašumā ne tikai dzīvojamās platības kvadrātmetrus, bet arī mājas jumta, pagraba un lifta domājamās daļas. Tas nozīmē tikai vienu: pašvaldība vairs neatbild par mūsu īpašuma stāvokli un visas rūpes par to gulstas uz pašu pleciem.

Kamēr ir runa par mājas sanitāro kopšanu vai nelieliem remonta darbiem, dzīvokļu īpašnieki vēl kaut kā tiek galā ar tēriņiem, bet jau rīt aktuāls var kļūt lifta remonta vai pat nomaiņas jautājums, un tad jārēķinās ar 10 līdz 30 tūkstošu latu lielām izmaksām. Ja vajadzīgo līdzekļu mājas kontā nebūs, iedzīvotājiem nāksies naudu samest vai arī kāpt uz augšējiem stāviem kājām.

Pie šīs nelaimes vainīga krīze, skaidro pārvaldnieki. Pirms dažiem gadiem lielie apsaimniekošanas uzņēmumi sāka krāt naudu liftu renovācijai, bet ekonomiskā lejupslīde piespieda atteikties no šīs ieceres. Kad iedzīvotāji spēs izveidot remonta uzkrājumu fondu, to neviens nezina. Bet lifti negaida, tie ar katru dienu kļūst vecāki un prasa aizvien vairāk līdzekļu remontam un apkopei.

Darbus kavē nabadzība

Pēc namu pārvaldes Ķengaraga nami tehniskā direktora Voldemāra Vilkastes domām, operatīvi atrisināt nolietoto liftu problēmu būtu iespējams tikai ar pašvaldības palīdzību. Bet galvaspilsētas budžetam (gluži tāpat kā pārējo Latvijas pilsētu budžetiem) pienākuši grūti laiki. Nauda remonta darbiem netiek piešķirta, tāpēc liftu stāvoklis kļūst aizvien bēdīgāks.

– Cik daudz liftu atrodas jūsu namu pārvaldes pārraudzībā? – pajautājām Vilkastes kungam.

– Tā kā galvenokārt apsaimniekojam piecstāvu mājas, liftu mums nav daudz – 15 pasažieru un 12 kravas. Tie visi jau sen nokalpojuši savu laiku – saskaņā ar dokumentiem Mogiļovā ražoto liftu ekspluatācijas termiņš ir 25 gadi.

– Kas notiek ar liftiem, kuriem laiks doties pensijā?

– Organizācijas, ar kurām namu pārvaldes noslēgušas līgumus par liftu saimniecības apkalpošanu, pastāvīgi apseko šos mehānismus un nepieciešamības gadījumā maina detaļas. Bet mūžīgi jau vecie lifti nevar kalpot. Situāciju vēl bēdīgāku dara paši iedzīvotāji. Daudzi nekādi nespēj saprast, ka lifts ir viņu īpašums. Gadās vandāļi – mājas iedzīvotāji vai viņu viesi, kas demolē kabīnes, dedzina slēdžus, bojā mehānismus. Cilvēki nesaprot, ka pašiem vien nāksies maksāt par remontu!

– Tātad par spīti vandāļiem un tam, ka ekspluatācijas termiņš ir beidzies, namu pārvaldei tomēr liftus izdodas uzturēt?

– Mēs ļoti cenšamies. Svarīgi ir nepieļaut liftu apstāšanos. Pagaidām mums bijis tikai viens gadījums, kad sabojājies lifts ilgi stāvējis dīkā. Tā bija kravas platforma divpadsmit stāvu namā, kuram nebija līdzekļu remontam.

– Kas notiek tādos gadījumos? Ja nav naudas, nav arī remonta?

– Tas tiesa, bet pagaidām mums ir izdevies atrast izeju arī no bezizejas situācijām. Esam lāpījuši vecos liftus par rezerves līdzekļiem, nepaaugstinot mājas apsaimniekošanas maksu. Māja vienkārši stiga dziļāk mīnusos uz papīra.

– Kas traucē namu pārvaldei pakāpeniski atjaunot liftus? Tā tēriņus iespējams izstiept uz vairākiem gadiem.

– Mums nav liftu saimniecības pakāpeniskas renovācijas plāna. Jau jūlijs, bet liela daļa rīdzinieku vēl nav norēķinājusies par ziemā saņemto siltumu. Nezinu, kad viņi spēs segt šos parādus... Radīt remonta uzkrājumus liftu renovācijai vai nomaiņai būtu iespējams, tikai paaugstinot maksu par apsaimniekošanu. Bet redzot, kādi parādi ir rīdziniekiem, mēs neņemamies to darīt.

– Parunāsim par summām. Cik maksā lifta kvalitatīva renovācija?

– No piecpadsmit līdz divdesmit tūkstošiem latu, ja vajag nomainīt kabīni un citas ierīces. Savukārt avārijas remonts izmaksā no viena līdz trim tūkstošiem. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem mums jāpadara darbs un tikai tad jānostāda iedzīvotāji fakta priekšā: esiet tik laipni un ātri samaksājiet remonta rēķinu! Bet atkārtošu: mēs nevēlamies iedzīvotājus noslīcināt parādos, tāpēc no tik ekstrēmas rīcības izvairāmies. Divpadsmit stāvu namu iemītniekiem jau tā neklājas viegli.

– Kāpēc?

– Augstceltnes ekspluatācijā ir daudz dārgākas nekā piecstāvu nami. Tur jāveic pasākumi ūdens spiediena paaugstināšanai, jāuzstāda un jāaprūpē ugunsdrošības signalizācija, jāremontē lifti. Tas nav īsti taisnīgi. Labi, ka mūsu namu pārvaldei izdodas nodrošināt rajona iedzīvotājiem pieņemamu vidējo apsaimniekošanas maksu – 25 santīmus par kvadrātmetru.

– Bet atliktajai liftu renovācijai var būt nopietnas sekas. Reiz lifti apstāsies.

– Esam par to domājuši, tāpēc 2008. gadā lūdzām Rīgas domi piešķirt naudu liftu nomaiņai un remontam. Atbildi no Komunālā departamenta nesaņēmām.

– Cik daudz naudas vajag, lai jūsu rajonā sakārtotu liftus?

– Ķengaragam vajadzētu aptuveni 400–600 tūkstošus latu. Pēdējo reizi no pašvaldības naudu saņēmām 2003. gadā, tad rajonā nomainījām trīs liftus. Turklāt viena māja, kurai bijām palīdzējuši dabūt naudu, uzreiz pēc tam pārgāja pie privātā apsaimniekotāja.

Problēma numur viens

Vērsāmies pie Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Apsaimniekošanas pārvaldes vadītājas Mairas Megnes. Viņa apstiprināja: liftu remonts nav starp pašvaldības svarīgākajiem uzdevumiem.

– Nevar teikt, ka likums aizliegtu mums ieguldīt pašvaldības līdzekļus šajos darbos, taču dome uzskata, ka privatizēto dzīvokļu iemītniekiem pašiem jārūpējas par savu īpašumu, – sacīja Maira Megne.

Savulaik galvaspilsēta piešķīra nedaudz līdzekļu avārijas liftu renovācijai, bet pēdējo reizi tas notika 2007. gadā. Šajā sezonā Investīciju fondā atkal nav paredzēti līdzekļi komunālās saimniecības projektiem.

– Jā, nav piešķirts ne santīms, lai gan saskaņā ar 2009. gada datiem namu pārvaldes bija pieprasījušas no pilsētas 1,5 miljonus latus neatliekamam liftu remontam, – apstiprināja Apsaimniekošanas departamenta pārstāve.

Jaunāku datu par liftu saimniecības stāvokli pilsētā nav, bet Maira Megne saka, ka 2010. gadā situācija diez vai ir kļuvusi labāka. Un šķiet, ka gan par liftu plānveida remontu, gan avārijas remontu pašiem iedzīvotājiem vien nāksies maksāt.

– Mēs ceram, ka 2011. gadā Investīciju fonds atkal piešķirs līdzekļus pašiem steidzamākajiem dzīvojamā fonda uzlabošanas darbiem, – pastāstīja departamentā. – Bet prioritāte ir citi darbi. Piemēram, Rīgā joprojām centralizētajai ūdensapgādei nav pieslēgtas 264 mājas. Tieši tas ir jautājums numur viens mūsu darba kārtībā.

Labot vai apstādināt?

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija apņēmās sakārtot liftu saimniecību un parakstīja attiecīgas saistības. Desmit gadus ilgajā pārejas periodā visi lifti bija pilnībā jārenovē, novēršot jebkādus riskus. Saskaņā ar plānu 2013. gadā vecajiem mehānismiem drošības ziņā nevajadzētu atpalikt no jauniem. Taču mums atvēlētais laiks drīz būs beidzies, bet plānoto liftu renovāciju lielākā daļa māju tā arī nav sagaidījusi.

Kompānijas Kone lifti tehniskais direktors Aleksandrs Eglītis pastāstīja, ka lieli darbi nav paredzēti arī šovasar.

– Es saprotu namu pārvaldes, kas aizbildinās ar iedzīvotāju parādiem, – saka speciālists, – un steidzu nomierināt dzīvokļu īpašniekus: tāpēc, ka liftu renovācija atlikta, mehānismi nekļūs mazāk droši. Eksperti joprojām veic mehānismu apsekošanu un tehnisko apkopi. Atšķirība tā, ka mazāk tiek veikts plānveida remonts un vairāk avārijas darbi.

Liftu apkopes speciālistu domas dalās, taču vairākums uzskata, ka ES stingro prasību nepildīšana nekļūs par iemeslu tam, lai lifti masveidā sāktu apstāties. Saskaņā ar MK noteikumiem liftu par ekspluatācijai nederīgu var atzīt tikai eksperts, pamatojoties uz mehānisma reālo stāvokli.

Starp citu, kaut kas liftu īpašnieku dzīvē ir mainījies. Šā gada martā spēkā stājās Ministru kabineta noteikumi Nr. 195, kas reglamentē liftu uzraudzības un apkopes kārtību.

– Noteikumi mums vairs neuzliek par pienākumu veikt risku novērtēšanu un mehānismu ikmēneša apkopes, – komentē Aleksandrs Eglītis. – Tagad tas jādara tik bieži, kā tas norādīts lifta uzstādītāja izsniegtajā lietošanas dokumentācijā. Zīmīgi, ka jaunajos noteikumos ir norāde tieši uz uzstādītāju, nevis ražotāju. Sīkajiem uzņēmumiem tas pavērs iespēju manipulēt ar datiem. No otras puses, vienota apkopes standarta atcelšana ir loģiska, jo lifti pēc konstrukcijas atšķiras un apsaimniekot tos pēc vienas shēmas nebūtu pareizi.

– Ko jaunie noteikumi mainīs veco padomju laika liftu apkalpošanā?

– Neko. Uzņēmumi turpina vecos Mogiļovā ražotos liftus apkalpot atbilstoši ar namu pārvaldi noslēgtajā līgumā ietvertajiem nosacījumiem, jo dati par šo mehānismu uzstādītāju jau sen ir gājuši zudumā.