Viss kas jāzin par savu māju!

Vecā māte – pēršanai Drukāt E-pasts
Piektdiena, 23 novembris 2018 00:11

Ko darīt, ja dzīvoklī dzīvojošie radinieki jūs cenšas izdzīvot no šīs pasaules ar vienu mērķi – tikt pie īpašuma?

Ksenijas kundzei pagājušajā gadā palika 88 gadi. Esot tādā vecumā, ir saprotama vēlme sakārtot lietas, lai, beidzot šīs pasaule gaitas, ar īpašumu saistītais būtu nokārtots. Padzīvojusī kundze devās pie notāra un paziņoja: „Vēlos, lai pēc manas nāves dzīvoklis vienādās daļās paliktu meitām – Ingrīdai un Leonīdai.”

Dzīvokli sadalīja meitām

Notārs fiksēja sievietes vēlmi teikumu pa teikumam. Diemžēl ilgi priecāties par savu lēmumu, kā rīkoties ar mantu, nebija lemts: radinieki, kuri pretendēja uz dzīvokli, testamentu uztvēra kā pieteikumu karam.

Meitai pateica stingru – nē

Mazliet ziņu par iesaistītajām personām:

– Jaunākā no meitām Leonīda dzīvo Vācijā, – stāsta Marija, Ksenijas kundzes radiniece. – Viņai tur ir ģimene, arī bērni dzīvo tur. Vecākā meita Ingrīda dzīvo šeit – Rīgā. Pēc šķiršanās no vīra viņa kopā ar meitu pārcēlās pie mātes. Tā Ksenijas privatizētajā dzīvoklī sāka dzīvot vienas ģimenes trīs paaudžu sievietes. Dzīvoja saticīgi, lai arī pašauri, jo dzīvoklī ir tikai divas istabas. Viena grib mazgāties, otra tajā pašā laikā ieplānojusi mazgāt veļu. Viena skatās televizoru, bet otra kliedz: „Vai nevarat klusāk, man gribas gulēt!” Tomēr žēloties būtu grēks: puse Latvijas mētājas īrētos dzīvokļos.

Tā sievietes klusām dzīvoja līdz nelaimīgajai testamenta sastādīšanas dienai. Tālāk viss aizgāja pa gaisu.

Marija atklāj notikušā epizodes – vienu trakāku par otru:

– Kseniju sāka burtiski izdzīvot no šīs pasaules tikai ar vienu mērķi – lai ātrāk iegūtu dzīvokli. Pirmo izvāca viņas ledusskapi un nolika savu. Pēc tam sāka izvirzīt pretenzijas: „Kāpēc savus produktus liec mūsu ledusskapī?” Pēc tam uzmācās ar prasību mainīt testamentu – sak’, kāpēc jaunākajai māsai Vācijā vajadzīga puse dzīvokļa Rīgā?

Baidījās rakstīt jaunu testamentu

Ksenijas kundze kļuva uzmanīga: pēc dabas esot vērīga, avīzēs bija lasījusi, kā tas ir, ja pirms laika radiniekiem par labu uzraksta testamentu. Tādā veidā var vispār palikt bez mājokļa, tādēļ meitai sacīja stingru „nē” un cerēja, ka visas sarunas par šo tēmu būs izbeigtas. Meita Ingrīda, iespējams, arī būtu samierinājusies, bet viņas pieaugusī meita, Ksenijas kundzes mazmeita, sāka māti kūdīt: „Prasi, lai vecmāte mums ne tikai mantojumu uzraksta, bet tūlīt noformē dāvinājuma līgumu.”

Ksenijas kundze uz to vispār nebija pierunājama. Bija dzirdējusi, ka mazmeita ar kompāniju grasās doties atpūtas braucienā uz Taizemi, tādēļ sabijās, ka meita uzdāvināto dzīvokli šim nolūkam varētu ieķīlāt bankā. Pēc tam var sagaidīt tikai izsoli un izlikšanu no dzīvokļa, bet uz tādiem pārdzīvojumiem Ksenijas kundze nebija gatava, tādēļ atstāja visu, kā ir, un cerēja, ka dzīve ieies vecajās sliedēs...

Iesaistās policija

Atgriezties vecajā dzīvē vairs nebija iespējams. Meitas un mazmeitas izlēcieni kļuva arvien asāki, līdz šajā rudenī pirmo reizi darbā tika laistas rokas.

– Oktobrī no Vācijas uz vairākām dienām atbrauca Leonīda, – stāsta Marija. – Un ko jūs domājat? Aizbrauca no šejienes vienos zilumos. Vecākā māsa viņai bija uzbrukusi. Ksenijai šajā dzīvoklī regulāri dara pāri un iekausta.

Pārējie mājas iedzīvotāji zina par izveidojušos situāciju.

– Iedomājieties, visa šī drāma ir viena dzīvokļa dēļ, – stāsta kaimiņiene Lija. – Mēs Ksenijas kundzi ļoti labi saprotam un cenšamies atbalstīt. Kā lai viņa raksta dāvinājuma līgumu Ingrīdai, kura nekur pastāvīgi nestrādā? Arī mazmeita, kurai ir 32 gadi, sēž mājās bez darba. Viņas dzīvokli var ieķīlāt bankā vai pārdot, un kur tad paliks Ksenija, kurai ir jau cienījams vecums?

Diemžēl sabiedrības viedoklis nevar pasargāt veco kundzi no notiekošā mājās. Vēl nesen Ksenija uzturēja sakarus ar bijušajām kolēģēm, tagad senās draudzenes stāsta, ka viņai nevarot pat piezvanīt. Izrādās, ka Ingrīda ir atslēgusi mājas telefonu, laikam nevēlas, lai māte par mājās notiekošo stāstītu savām draudzenēm.

– Mājinieces sākušas neielaist dzīvoklī Ksenijas kundzes paziņu, kura regulāri viņu apmeklēja, – stāsta Marija. – Oktobra sākumā mazmeita šai vecajai sievietei pat metās virsū ar dūrēm. Par laimi, kundze nenobijās un izsauca pašvaldības policiju. Pēc policistu iejaukšanās un pārrunām ar Ingrīdu, kurai tika bargi norādīts, lai telefonu neatslēdz un māti liek mierā, konflikti uz laiku rimās.

Dāvana dzimšanas dienā

Drīz vairs nepalīdzēja arī regulārās policijas ekipāžu vizītes. Dienā, kad kundze svinēja 88 gadu jubileju, bija uzaicinātas arī sendienu draudzenes.

– Tikko bijām apsēdušās pie galda, parādījās meita un mazmeita un uzsāka skandālu, – stāsta Marija. – Triju liecinieku klātbūtnē mazmeita ar dūri iesita vecmātei pa sāniem un kliedza: „Vai nu tu dabūsi trieku, vai mēs tevi iespundēsim trako namā!”

Pēc dažām dienām radinieces izsauca policiju un neatliekamās palīdzības brigādi ar absurdu prasību: „Izmeklējiet šo sievieti, jo mums ir aizdomas, ka viņai ar galvu viss nav kārtībā!” Mediķi, lai kā arī meklēja, nekādas novirzes Ksenijas garīgajā veselībā neatrada. Policisti varēja atviegloti uzelpot, jo viņu uzdevums ir savaldīt trakojošos, bet palīdzēt pēc būtības šajā konfliktā nav policijas spēkos.

– Kad biju Rīgā, es uz mammas rokām redzēju zilumus. Ingrīda viņai pastāvīgi dara pāri, – paziņoja Leonīda, Ksenijas kundzes jaunākā meita. – Māsa patiešām mēģināja sist arī man. Līdz šim brīdim nespēju tam noticēt, tāds kauns!

Leonīda atzīstas, ka ļoti pārdzīvo par māti, bet paņemt viņu pie sevis uz Vāciju nav iespējams. Sieviete strādā par kasieri lielveikalā, bet brīvajā laikā pieskata savus mazbērnus. Kā palīdzēt mātei Rīgā, pašai atrodoties Berlīnes priekšpilsētā, Leonīda nevar izdomāt.

Jurists: „Ir četras iespējas”

Latvijas likumi paredz iespēju, kā Ksenijas kundzei izvairīties no vardarbības mājās un saglabāt savu dzīvokli. Risinājums ir pāridarītāju izlikšana tiesas ceļā.

– Ja konfliktu nav iespējams atrisināt, tad šādai ģimenei labāk ir izšķirties, – pārliecināts ir jurists Jurijs Sokolovskis. – Vienkāršākais veids būtu vecajai kundzei sameklēt labu vietu pansionātā. Ja jaunākā meita ir gatava rūpēties par māti, viņa var piemaksāt par pansionātu (dzīve pansionātā mēnesī izmaksā aptuveni 700 eiro – red. piezīme). Iegūt jelkādus atvieglojumus šai ģimenei neizdosies, jo par māti jārūpējas pieaugušajām meitām.

– Kādēļ gan Ksenijas kundzei jāpamet pašas dzīvoklis?

– Tas tik tiešām nav taisnīgi. Tādēļ var izmantot otru variantu: tiesas ceļā izlikt no dzīvokļa meitu un mazmeitu, pamatojoties uz to, ka kopdzīve kļuvusi neiespējama. Lai uzvarētu tiesas sēdē, Ksenijai būs nepieciešami pierādījumi – piemēram, mediķu slēdzieni par piekaušanas faktu. Vienīgais mīnuss –tiesas process var ieilgt vairākus gadus, bet Ksenijas kundze tik ilgi šādos apstākļos dzīvot nedrīkst.

– Vai ir vēl cita izeja?

– Ir iespēja dzīvokli pārdot, jo šādam solim Ksenijas kundzei nav jāprasa radinieču piekrišana. Kundzei ir vēl ceturtā iespēja vienoties ar radiniecēm – viņa var atklāti paziņot, ka mājās valdošās atmosfēras dēļ izmainīs testamenta nosacījumus. Principā Ksenija savu pirmo testamentu rakstīja nevajadzīgi, jo pēc viņas nāves dzīvoklis likumiskā kārtā būtu sadalīts tieši uz pusēm abām meitām kā neatraidāmām mantiniecēm.

– Tātad testamentam ir jēga tikai tad, ja tā sastādītājs vēlas iekļaut citus mantotājus, kas nav neatraidāmie mantinieki pēc likuma?

– Jā, tieši tā. Ja Ksenijas kundze testamentā iekļautu tikai Leonīdu un viņas meitu, Ingrīdai vienalga būtu tiesības uz savu neatraidāmo daļu.

– Tas nozīmē, ka manto testamentā minētie un likumiskais mantinieks? Ingrīdai pienāktos ceturtā daļa no dzīvokļa?

– Tieši tā. Tikai ir atsevišķi gadījumi, kad neatraidāmiem mantiniekiem mantojums tiek pilnībā atteikts. Piemēram, tas var gadīties arī Ingrīdai, ja izdosies pierādīt, ka viņa māti ir atstājusi bezpalīdzīgā stāvoklī, vai arī Ksenijas kundze ierosinās krimināllietu pret meitu par miesas bojājumu nodarīšanu.

 
© 2012 Darīsim KOPĀ!