Viss kas jāzin par savu māju!

„Sarkanais gailis” nesnauž Drukāt E-pasts
Trešdiena, 20 janvāris 2010 00:00

Pēdējos gados ziemas Latvijā bēdīgā kārtā sagādājušas ugunsgrēkus, kas šokējuši visu sabiedrību. 2006. gada 6. janvārī traģēdija Mežaparkā laupīja dzīvību četriem cilvēkiem, nākamā gada februārī pansionātā Reģi Kuldīgas rajonā ugunsgrēkā gāja bojā 26 cilvēki. Vēl pēc gada degošā dzīvoklī Mežciemā dūmos nosmaka bērni un viņu māte. Šī ziema pagaidām vēl nav mūs tā sarūgtinājusi... Vai tas ir īstenoto pasākumu rezultāts vai tikai klusums pirms vētras? Uz šo un citiem mūsu avīzes jautājumiem atbild Iekšlietu ministrijas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadītājs Ainars Pencis.

Mūsu rūpju ziema

– Penča kungs, vai tiešām ziemas Latvijā vienmēr nāk ar traģiskiem ugunsgrēkiem dzīvojamajās mājās?

– Ugunsgrēku daudzums ir atkarīgs no laika apstākļiem. Jo aukstāks laiks, jo vairāk traģisku ugunsgrēku dzīvojamajā sektorā. Piedevām vēl ekonomiskā situācija ir iemesls tam, ka cilvēki nevelta pienācīgu uzmanību savai drošībai. Piemēram, dūmvadi mājās ar krāsns apkuri jātīra divas reizes gadā, bet reti kurš to dara. Šogad daudzas ugunsnelaimes izraisījusi sodrēju aizdegšanās dūmvados. Mēs pastāvīgi atgādinām cilvēkiem, ka dūmvadus vajag tīrīt. Esmu pat devis rīkojumu pārbaudīt visus tāda veida aizdegšanās gadījumus un, ja ir iemesls, saukt vainīgos pie administratīvās atbildības, lai gan viņi jau tā ir cietuši no ugunsgrēka. Cilvēkus nākas audzināt.

Upuru ir mazāk

– Vai šoziem Rīgā ir bijuši nopietni ugunsgrēki?

– Pagaidām auksto laiku aizvadām samērā mierīgi. Ņemot vērā noturīgo salu, paredzēju ugunsgrēku skaita strauju pieaugumu, bet pagaidām Dievs mūs ir sargājis. Pagājušajā gadā ugunsgrēku skaits nedaudz palielinājās, bet galvenokārt tāpēc, ka statistikā tika ietverti arī kūlas dedzināšanas gadījumi. 2009. gada pavasarī tādu bija īpaši daudz. Ja kūlas dedzināšanu neskaitām, tad ugunsgrēku salīdzinājumā ar 2008. gadu bija aptuveni par tūkstoti mazāk. Attiecīgi bojā gāja par 11% mazāk cilvēku – 145 salīdzinājumā ar 160 iepriekšējā gadā. Kāpēc? Acīmredzot nozīme ir tam, ka cilvēki ir labāk informēti, dzīvojamais fonds tiek atjaunots, bet jaunajos namos ugunsdrošības līmenis ir daudz augstāks nekā vecajos. Bet varbūt arī tas tāpēc, ka daudzi nedisciplinēti ļautiņi no valsts ir aizbraukuši, – smaidot piebilst Penča kungs. – Tomēr atdusēties uz lauriem būtu pāragri, jo Latvijā un Rīgā joprojām notiek pārāk daudz ugunsgrēku..

Problēmas nav atrisinātas

– Kas mainījies Latvijā kopš tā briesmīgā ugunsgrēka Mežaparkā, kad ģimene, pašu dzīvoklī ieslēgta, lūdzās pēc palīdzības, bet to nesaņēma?

– Tika iepirkta mūsdienīga tehnika, notika izrāviens tehniskā aprīkojuma modernizācijā. Piemēram, esam iegādājušies kāpnes cietušo evakuācijai no augšējiem stāviem. Problēma vienīgi radās, pērkot pacēlājus, nācās atteikties no visiem trim, kas bija atvesti no Somijas. Mēs šos pacēlājus nosūtījām atpakaļ, jo mūs neapmierināja to kvalitāte. Cilvēku glābšanai domātajām iekārtām jābūt simtprocentīgi drošām. Bet šobrīd pacēlāju un izbīdāmo kāpņu mums pietiek.

– Un šie pacēlāji un kāpnes der glābšanas darbiem visās mūsu augstceltnēs?

– Ar mūsu iekārtām iespējams pacelties līdz 9. stāvam. Tā ir augstuma robeža ārējiem glābšanas darbiem. Jā, mums ir 50 metru kāpnes un 40 metru pacēlājs. Ar tiem var tikt līdz 10. stāvam, bet tā nav izeja. Pasaulē ir tehnika, kas glābējus paceļ līdz 100 metru augstumam. Taču Rīgā pagaidām ir tikai trīs četras tādas augstceltnes, un neviens nav gatavs tērēt miljonu latu par pacēlāju, kurš varbūt nekad nebūs vajadzīgs. Un kur Rīgā bāzēt tādu mašīnu, ja augstceltnes izkaisītas pa visu pilsētu?! Turklāt šīs mašīnas ir ļoti smagas, to braucienam jāsagatavo speciāls maršruts. Pasaulē ugunsgrēku dzēšanā augstceltnēs izmanto iekšējās evakuācijas principu...

Bet, runājot par problēmām, kas jau pieminētā ugunsgrēka gadījumā noveda pie tik bēdīgām sekām, jāatzīst, ka šai ziņā tikpat kā nekas nav mainījies, – ar nožēlu konstatē valsts galvenais ugunsdzēsējs.

Mājām nevar tikt klāt

– Ceļu satiksmes noteikumos skaidri norādīts, ka pagalmos un iekškvartālu caurbrauktuvēs mašīnas jānovieto tā, lai netraucētu speciālā transporta pārvietošanos. Diemžēl, ielūkojoties Rīgas mikrorajonos, redzam: ja tur izceltos ugunsgrēks, mūsu mašīnas nevarētu piebraukt degošajai mājai. Bet nopietns ugunsgrēks, lai cik bēdīgi tas skanētu, agrāk vai vēlāk var izcelties, – ir pārliecināts Penča kungs. – Piebraukšanu pie mājām visur aizšķērso mašīnas, visapkārt sniega kalni, kas jau tā šauros iekškvartālu ceļus padara neizbraucamus. Ļaudis joprojām izturas bezatbildīgi, bet no bezatbildības līdz nelaimei ir tikai viens solis. Kaut nu tā vietā, lai glābtu cilvēkus, ugunsdzēsējiem atkal nenāktos stumdīt mašīnas.

Laiku pa laikam pašvaldības policisti pārbauda Rīgas pagalmus, taču regulāru pārbaužu veikšanai policijai trūkst darbinieku. Arī mums nav ne laika, ne spēka noņemties ar šo problēmu. Un vezums, kā redzam, nekust ne no vietas...

Dzelzs durvis un dūmu detektori

– Ja daudzstāvu mājā darbojas ugunsdrošības signalizācijas sistēma un tiek ievērotas ugunsdrošības normas, tādām traģēdijām kā Mežaparkā nevajadzētu atkārtoties, – ir pārliecināts Penča kungs. – Atcerieties, cietušajam dzīvoklim bija dubultas metāla durvis. Normālos apstākļos tādu durvju atvēršanai ar speciālo tehniku vajadzīga pusstunda... Bet ugunsgrēka laikā dārga ir katra sekunde! To pašu varu teikt par logu restēm, ar ko it bieži aprīkoti dzīvokļi pirmajā, otrajā un pat trešajā stāvā. Esmu redzējis, kā degoša dzīvokļa iemītnieki karājas pie restēm un nespēj izkļūt no pašu radītajiem slazdiem. No zagļiem viņi cenšas sevi pasargāt, bet par elementāru ugunsdrošības noteikumu ievērošanu pat nedomā.

Vai cilvēkiem palīdz dūmu detektori? Saskaņā ar likumu tie jāuzstāda tikai jaunbūvēs, jaunu māju bez detektoriem gluži vienkārši nepieņem ekspluatācijā. Pārējos gadījumos sensora iegāde ir dzīvokļa saimnieka personiskā lieta. Taču 8–10 lati (detektora cena) nav liela maksa, ja runa ir par dzīvības glābšanu. Atgādināšu, ka, parādoties dūmiem, detektors izdod skaņu, ko nav iespējams nesadzirdēt. Tas ir galvenais šīs ierīces darbības princips. Laikus saņemts signāls dod cilvēkiem iespēju evakuēties. Lielākā daļa ugunsgrēkos bojā gājušo taču ir nosmakuši dūmos, jo laikus nav pamanījuši draudošās briesmas.

Diemžēl ļaudis dzīvo pēc principa, ka gan jau nekas ļauns neatgadīsies. Valmieras rajonā tika veikts eksperiments. Cilvēkiem izdalīja dūmu detektorus, pašiem tik vien atlika kā tos pierīkot un laikus apmainīt bateriju, kas paredzēta detektora darbināšanai vienu gadu. Bet nākamajā dienā gandrīz visas mūsu ierīcītes varēja nopirkt vietējā tirgū...

Ko sola nākotne?

– Kas notiek ar Rīgā paredzētajiem jaunajiem VUGD depo?

– Tas ir sāpīgs jautājums. Visam pamatā ir ekonomiskā situācija valstī. Lai nodrošinātu ugunsdzēsēju apkalpju ierašanos notikuma vietā reglamentā paredzētajā laikā (Rīgā – 5 minūtēs, rajonu centros – 15, bet apvidos, kur iedzīvotāju blīvums ir mazāks par vienu cilvēku uz kvadrātkilometru, – 25 minūtēs), mēs plānojām visā Latvijā uzbūvēt 44 jaunus depo. Diemžēl to īstenot neizdevās. Nav naudas! Rīgā, piemēram, pēdējais ugunsdzēsēju depo būvēts pirms 40 gadiem, bet pilsēta kopš tā laika izaugusi gandrīz divkārt. Sastrēgumstundās līdz Baltezeram no tuvākā depo, kas atrodas Čiekurkalnā, var nokļūt pusstundā. Šai laikā no degošās mājas nekas pāri nebūs palicis. Tā pati problēma, ja nelaime notiktu Jaunmārupē.

Jaunie projekti ir drošāki

– Par deviņiem stāviem augstākas mājas katru gadu pārbauda mūsu inspektori. Kontrolējam dūmu novadīšanas sistēmu, iekšējo ugunsdzēsības krānu un signalizācijas stāvokli. Diemžēl pārkāpumu pietiek. Visbiežāk cēlonis ir zādzības.

– Rīdzinieki joprojām aizmetina vai aizkrauj ar mantām avārijas lūkas uz balkoniem. Vai tas ir pārkāpums?

– Balkoni pieder dzīvokļu īpašniekiem. Ja saimnieks gribēs, viņš ļaus inspektoram pārbaudīt lūkas stāvokli, ja negribēs, neļaus. Tikai piebildīšu, ka lūkas nav universāls glābšanas līdzeklis. Neatceros gadījumu, kad caur tām Rīgā patiešām būtu veikti evakuācijas darbi.

– Kāpēc mūsu mājām nav ārējo avārijas kāpņu?

– Kopš padomju laikiem valda uzskats, ka tas bojā dizainu. Jaunajās augstceltnēs, tādās kā kompleksa Panorama Plaza nami, evakuāciju paredzēts veikt caur iekšējām ejām. Attālums no jebkura dzīvokļa vistālākā punkta līdz evakuācijas izejai nedrīkst pārsniegt 25 metrus. Tādās mājās koplietošanas telpās obligāti ir jaudīga dūmu novadīšanas sistēma, ko iedarbina ugunsdrošības signalizācijas sensori, reaģējot uz dūmiem. Dažos jaunajos projektos ir arī automātiskās ugunsdzēsības sistēmas.

Izglābties no uguns

– Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kurš atklājis, ka mājā izcēlies ugunsgrēks?

– Pamanot stiprus dūmus, vispirmām kārtām grābiet ciet visus radus un skrieniet laukā no mājas. Evakuācijas ceļiem vienmēr jābūt zināmiem. Namos, kur ir tikai viena kāpņu telpa un tā ir pilna ar dūmiem, jāvadās pēc tā, vai degat jūs vai kaimiņi. Ja ugunsnelaime izcēlusies kaimiņu dzīvoklī, cieši aizveriet durvis, spraugas aizbāziet ar slapjām lupatām, atveriet logus un sauciet palīgā, lai tie, kas ārā, zinātu, ka dzīvoklī ir cilvēki, kam vajadzīga palīdzība. Pats par sevi saprotams: ja izcēlies ugunsgrēks, jāzvana uz numuru 01 vai 112, pēc tam, ja vien ir tāda iespēja, jāsāk dzēst uguni. Vislabāk šim nolūkam izmantot pašiem savu ugunsdzēsības aparātu, kura iegādei naudu nevajadzētu žēlot.

Ugunsdzēsējiem jāpaspēj cilvēkus izglābt 15 minūšu laikā pēc izsaukuma saņemšanas, pēc tam izredzes kādu glābt strauji sarūk. Uguns izplatās ar ātrumu viens metrs minūtē, liesmas virzās reizē uz visām pusēm. Ugunsgrēka laikā temperatūra dzīvoklī piecpadsmit minūtēs var sasniegt 1130 grādus.

 
© 2012 Darīsim KOPĀ!