Viss kas jāzin par savu māju!

Astainās pāriet uzbrukumā Drukāt E-pasts
Ceturtdiena, 20 augusts 2009 00:00

Cik daudz Rīgā ir žurku, to nezina neviens – ne Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori, ne Veselības inspekcijas darbinieki, pat ne paši zinošākie cilvēki – sētnieki. Tiesa, pēdējie var apstiprināt, ka žurku pilsētā ir daudz, pēdējā laikā pat vairāk nekā agrāk. Ekonomiskā krīze un dzīves līmeņa krišanās ir iemesls tam, ka māju īpašnieki atsakās no deratizācijas procedūras. „Ja tā turpināsies, mēs drīz varēsim redzēt žurkas ielās,” saka inspektore dezinfektore Dagnija Holandere.

Uzņēmumu daudz, bet pieprasījums mazinājies

Žurkas vienmēr ir gājušas līdzi cilvēkiem. Mums līdzās žurkām ir silti un netrūkst barības: viņas mājo mūsu namu pagrabos, ēd mūsu atkritumus, bet brīvajā laikā grauž durvis un sienas. Katram gadījumam vajadzētu zināt, ka pieaugusi žurka var sasniegt viena kilograma svaru un 15 līdz 35 centimetru garumu plus aste. Sastopot tādu pagrabā vai kāpņu telpā, izbīlis būs pamatīgs. Tāpēc jau kopš padomju laikiem Rīgā tiek darīts viss iespējamais, lai pasargātu cilvēkus no nepatīkamas tikšanās ar astainajiem grauzējiem.

– Es šai sfērā strādāju kopš 1978. gada, – stāsta uzņēmuma Megapols inspektore Dagnija Holandere. – Pirmo pieredzi ieguvu kādreizējās Sanitāri epidemioloģiskās stacijas Profilaktiskās dezinfekcijas daļā, kas tagad ir likvidēta.

Pēc Dagnijas Holanderes teiktā, pirms trīsdesmit gadiem cīņa pret grauzējiem notika aptuveni pēc tādiem pašiem noteikumiem kā tagad. Žurkas un peles nīdēja ar stiprām indēm (daļa no tām tagad ir aizliegta), vilināja slazdos, iznīcināja ar ķimikālijām. Vienīgā atšķirība, ka 1978. gadā ar šo cildeno cīņu Rīgā nodarbojās vienīgi Sanitāri epidemioloģiskās stacijas Profilaktiskās dezinfekcijas daļa, bet tagad šādus pakalpojumus piedāvā desmitiem, ja ne simtiem mazu uzņēmumu.

– Diemžēl šobrīd ir mazinājies pieprasījums pēc deratizācijas, pašreizējais kritums ir lielākais pēdējo pusotra desmita gadu laikā, – stāsta uzņēmuma Megapols pārstāve Nellija Lase. – Cilvēki zvana, lūdz padomu, bet maksāt par pakalpojumu nav gatavi. Daudzi namīpašnieki patiešām taupības nolūkā atstāj novārtā grauzēju apkarošanu. Daži pērk indes un mēģina paši tikt galā ar žurkām, tikai jāiegaumē, ka indes, ko parastiem cilvēkiem pārdod parastā veikalā, un profesionālie preparāti nav viens un tas pats. Deratizācijas speciālisti strādā ar daudz spēcīgākiem un iedarbīgākiem preparātiem. Veikalos pirktie līdzekļi bieži vien ir neefektīvi, tāpēc cilvēki, mēnešiem cietuši no žurku klātbūtnes mājā, beigu beigās apzinās, ka pašu cīņa ir veltīga un ka jāaicina palīgā profesionāļi.

Žurkas neuzbrūk pirmās

Pašvaldības namu pārvaldes šogad uz deratizācijas rēķina nav taupījušas, taču arī no šo uzņēmumu klientiem laiku pa laikam pienāk sūdzības. Piemēram, reiz mūsu lasītāji žēlojās, ka, neraugoties uz deratizatora biežām vizītēm, grauzēji ir gluži vai pārņēmuši viņu piecstāvu namu. Citi ir stāstījuši, ka speciālists it kā izmētājot indi pie mājas: „Mēs katru nedēļu pie pagraba un atkritumu konteineriem atrodam maisiņus ar baltu vielu. Vai tad drīkst bīstamu preparātus atstāt bērniem un mājdzīvniekiem pieejamās vietās?”

Saņēmuši tādas sūdzības, devāmies pie profesionāļiem, lai uzzinātu, kādā veidā un cik sekmīgi Rīgā cīnās pret pelēkajām kaitniecēm.

Žurkas mājo mums līdzās, tomēr mēs reti tiekamies un vēl mazāk zinām cits par citu. Pareizāk sakot, žurkas par cilvēkiem zina daudz vairāk nekā cilvēki par žurkām.

Piemēram, biologi apgalvo, ka žurkas grūti iznīcināt, jo tās ļoti ātri vairojas. Šīs radības spēj vairoties augu gadu, un viens pāris pasaulē var laist ap 800 pēcnācēju. Vidējais žurkas dzīves ilgums ir divi gadi, taču gadās arī ilgdzīvotājas, kas neliek mieru mūsu mājām trīs četrus gadus.

– Žurkas dzīvo pagrabos, cenšas rakt alas pie pamatiem, blakus atkritumu konteineriem, – stāsta deratizācijas uzņēmuma Pest Baltic direktors Oļegs Boldovs. – Parasti cilvēki šos dzīvniekus neredz, tikai mana viņu „darbošanās” pēdas – sagrauztas koka durvis, vadus un citas komunikācijas. Ja žurkas kļūst redzamas, sāk iet laukā dienā, tas nozīmē, ka mājā to savairojies pārāk daudz un tās cenšas iekarot jaunu dzīves telpu.

Oļegs stāsta, ka pēc savas būtības žurkas nav agresīvas un parasti pirmās neuzbrūk cilvēkam. Tomēr Rīgā ir gadījies, ka tās sakož pieaugušos, bet biežāk gan bērnus.

– Tas notiek tāpēc, ka bērni ir ziņkārīgi. Viņi laukā izskrējušu žurku grib pabakstīt ar koku, iedzīt stūrī, un tad dzīvnieki sāk aktīvi aizstāvēties, – skaidro eksperts.

No divām līdz piecdesmit

Nevajag iedomāties, ka deratizācija galvaspilsētā atstāta pašplūsmai. Katra reize, kad žurka kādam ir iekodusi, ir mazs ārkārtējs notikums, par kuru nekavējoties tiek ziņots Pārtikas un veterinārajam dienestam un Veselības inspekcijai. Komisija pārbauda māju, izvērtē, kādi tajā ir sanitārie apstākļi.

– Tādos gadījumos pārbaudītāji noteikti izsauc deratizatorus, kuri apkalpo attiecīgo objektu, – skaidro Oļegs Boldovs. – Mums jāuzrāda dokumenti, pēc kuriem redzams, cik bieži mājā apkarotas žurkas un kādas indes esam lietojuši. Taču ne jau visām mājām ir līgumi ar specializētajiem deratizācijas uzņēmumiem. Tādā gadījumā, ja žurka ir uzbrukusi cilvēkam, atbildīgs par to ir namīpašnieks.

Pēc speciālistu teiktā, satraukumam tomēr nav pamata, jo ne jau visās Rīgas mājās ir iemitinājušās žurkas.

– Pašreiz šo grauzēju Rīgā ir mazāk nekā pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem, – piebilst Dagnija Holandere. – Pirmkārt, daudzos agrāk tukšos pagrabos tagad ierīkoti biroji un veikali. Šīs telpas ir iztīrītas un cilvēku apdzīvotas, žurkām tur nav ko darīt. Otrkārt, pilsētā tiešām ir daudz specializēto deratizācijas uzņēmumu, un cīņa pret grauzējiem līdz šim ir bijusi ļoti aktīva.

Pēc Oļega Boldova domām, precīzu žurku skaitu katrā pagrabā nav iespējams noteikt.

– Pēc tā, cik daudz izliktās ēsmas ir apēsts, mēs varam tikai aptuveni noteikt, vai šo dzīvnieku ir daudz vai maz. Dažkārt pagrabā ir bijušas tikai divas trīs žurkas, dažkārt pie atkritumu konteineriem esam redzējuši līdz piecdesmit īpatņu, kas absolūti nebaidījās no cilvēkiem. Reiz, kad atvērām kādas atkritumu savāktuves durvis, žurkas sēdēja uz konteinera malām un mierīgi uz mums noskatījās.

Slazdi ir aizliegti

Nekaunīgos grauzējus speciālisti toreiz notvēra ar īpašu lipīgu lenti. Jāteic, ka pēdējo desmit gadu laikā žurku ķērāju arsenāls ir ievērojami mainījies.

– Eiropas Savienība stingri aizliedz lietot parastos peļu un žurku slazdus, – stāsta Dagnija Holandere. – Tā vietā mēs tagad esam bruņoti ar lipīgām lamatām, – inspektore rāda paplatu lipīgu papīru, kas pēc lieluma atgādina piparu plāksteri. – Šīs lamatas ir domātas pelēm. Tās mēs lietojam objektos, kur nav atļauts likt indi: pārtikas uzņēmumos, bērnudārzos, medicīniskajās iestādēs.

Pele, nokļuvusi uz lipīgā papīra, ātri iet bojā, jo tas ir piesūcināts ar speciālām vielām. Tomēr biežāk dezinfektori lieto ēdamas indes granulu (sausās telpās) vai pastas (mitrās telpās) veidā.

– Latvijā vairs nav atļauts lietot spēcīgas iedarbības indes, no kurām grauzēji ir beigti uz vietas, – žurku ķeršanas noslēpumus atklāj Oļegs Boldovs. – Tas tiek darīts speciāli, lai apmānītu šos gudros dzīvniekus. Ir novērots: ja viena žurka, nobaudījusi indi, uzreiz nobeidzas, citas ēsmai nekad vairs neies tuvumā. Tāpēc mēs lietojam tikai uzkrājošas darbības ķimikālijas.

Tādas vielas grauzējus nenogalina uzreiz, bet tikai pēc trim četrām dienām. Žurkas nobeidzas no iekšējas asiņošanas, bet dzīvas palikušās nevar saprast, kāpēc baram piepeši uzbrukusi tāda sērga. Beigu beigās, nespēdamas atklāt ciltsmāsu bojāejas cēloņus, izdzīvojušās žurkas pamet nolādēto vietu.

Kas tad īsti ir maisiņos?

Mūsu lasītāji interesējas, kā tieši dezinfektoriem jāizliek žurku inde un vai viņi ir atbildīgi par cilvēku un mūsu mājas mīluļu drošību.

– Mani ļoti pārsteidza jūsu lasītāju stāstītais par ķimikālijām, kas izmētātas ap māju, – atzina Oļegs Boldovs. – Neviens dezinfektors nekad neatļausies tādu paviršību. Pēc noteikumiem indīgās vielas mēs drīkstam likt tikai pagrabos, cilvēkiem ikdienas gaitās nepieejamās vietās. Ja inde jāatstāj atkritumu savāktuvēs, tad slēpjam to zem konteineriem vai citur, kur nevar piekļūt ne suns, ne kaķis. Otrs noteikums: inde vienmēr jāievieto speciālā kārbiņā ar uzrakstu – brīdinājumu un uzņēmuma nosaukumu. Tātad jūsu aprakstīto situāciju neviena kompetenta firma nebūtu varējusi pieļaut!

Ja ap māju tiešām izmētāti maisiņi ar nezināmu vielu, Oļegs Boldovs iesaka nekavējoties par to ziņot sētniekam un pārvaldniekam, kuriem jāizsauc dezinfektors un jāliek tam savest objektu kārtībā. Bet iespējams arī, ka noslēpumainajos maisiņos nepavisam nav bijusi inde, bet gan parasti sadzīves atkritumi.

– Tagad mēs indes novietošanai izmantojam vēl drošākus paņēmienus nekā papīra kārbiņas, – papildina Dagnija Holandere. – Piemēram, speciālas barotavas, ko piekar pagrabā. Indi caurulē ieber no augšas, bet žurkas to var dabūt pa nelieliem caurumiņiem barotavas malās. Ne cilvēks, ne suns pat gribēdams nevar dabūt indīgos graudus laukā no mehānisma, jo tas ir aizslēgts.

Jo biežāk, jo lielāks efekts

Taču ne visjaunākās tehnoloģijas, ne indes nepalīdzēs tikt vaļā no žurkām, ja netiks lietotas pareizi un regulāri.

– Piemēram, ēsma indīgo iedarbību saglabā pusgadu, – stāsta Oļegs Boldovs, – bet pamazām sažūst un vairs nepievilina žurkas.

Namu pārvaldes un privātmāju saimnieki visbiežāk ar uzņēmumiem slēdz līgumus par profilaktisko deratizāciju reizi ceturksnī. Taču tad, ja grauzēji neliek mājai mieru, speciālistiem jāierodas biežāk. Viņiem jāreaģē uz jebkuru sūdzību un viņi nedrīkst padoties, kamēr grauzēji nav pieveikti.

– Es pat uzskatu, ka deratizatorus vajadzētu uzaicināt reizi mēnesī. – saka pieredzējusī speciāliste Dagnija Holandere. – Tad iedzīvotāji noteikti būtu pasargāti no žurku vizītēm.

Kāpēc žurkām pie mums patīk?

Bet pilnībā padzīt žurkas no Rīgas varētu palīdzēt tikai burvju flauta no slavenās pasakas. Patiesībā šie dzīvnieki pat negrasās pamest pilsētu, lai gan deratizatoru pūliņi liedz tiem pārmērīgi savairoties. Faktiski cilvēki paši dara visu iespējamo, lai žurkas mums līdzās būtu paēdušas un justos labi.

– Cīņu ar grauzējiem es cilvēkiem ieteiktu sākt ar cīņu pašiem ar sevi, – saka Dagnija Holandere. – Diemžēl mēs visu pārāk piemēslojam, piebāžam pagrabus ar drazām, metam ēdiena paliekas laukā pa logu. Žurkām tas ļoti patīk. Un vēl viņām patīk cilvēki, kas baro klaiņojošos kaķus. Es saprotu, ka vecmāmiņas un vectētiņi, kas izliek kaķīšiem sauso barību un zivis, dara to, vislabāko jūtu vadīti, bet iesaku padomāt: vai tā vajag? Rīgā ir dzīvnieku mīļotāji un pat veselas biedrības, kas kaķu kolonijas uztur labā kārtībā. Bet tie ir izņēmumi no likuma. Parasti cilvēki dzīvniekiem paredzēto barību atstāj bez uzraudzības, liek to pie pagrabu logiem un lūkām. Tas ļoti pievilina žurkas. Reiz Berģu rajonā pat redzēju, ka cilvēks, iznākot no mājas, atkritumu maisu noliek pie durvīm, pat nedomādams to aiznest līdz konteineram. Tik tikko novaldījos, lai nepasacītu: „Cieni taču sētnieka darbu! Cieni pats sevi!” Cilvēki nesaprot, ka paši dod iemeslu žurkām apmesties mūsu mājās.

Ko saka likums?

Žurku apkarošanas principi aprakstīti Ministru kabineta noteikumos Nr. 203 „Dezinfekcijas, dezinsekcijas un deratizācijas pasākumu veikšanas kārtība”.

(..) 14. Visām valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām un uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas, kā arī namīpašniekiem (turpmāk – īpašnieks) ir pienākums uzturēt to īpašumā vai lietošanā esošos objektus un teritorijas higiēnas prasībām atbilstošā stāvoklī, nodrošinot kaitīgo posmkāju un grauzēju iznīcināšanu, un nepieļaut to ieviešanos.

15. Dezinsekcijas un deratizācijas pasākumi ietver kaitīgo posmkāju un grauzēju mitināšanās, barošanās un pārvietošanās vietu noteikšanu, kaitīgo posmkāju un grauzēju eksistencei labvēlīgu apstākļu konstatēšanu un ieteikumu sagatavošanu to novēršanai, kā arī kaitīgo posmkāju un grauzēju iznīcināšanu.

16. Izpildītājam aizliegts atbaidīt kaitīgos posmkājus un grauzējus ar fizikāliem vai ķīmiskiem līdzekļiem. Kaitīgos posmkājus un grauzējus atļauts iznīcināt, tikai lietojot ķīmiskās vielas vai mehāniskos līdzekļus.

17. Izpildītājs sniedz īpašniekam informāciju par izmantotajiem bīstamajiem preparātiem un to daudzumu.

18. Visus dezinsekcijas un deratizācijas pasākumus izpildītājs dokumentē objekta dezinsekcijas kartē un objekta deratizācijas kartē divos eksemplāros, no kuriem viens glabājas pie īpašnieka, bet otrs – pie izpildītāja.

 
© 2012 Darīsim KOPĀ!