Viss kas jāzin par savu māju!

Oļegs Burovs: „Ticu tam, ka cilvēki mainās” Drukāt E-pasts
Piektdiena, 14 jūnijs 2019 22:17

Kādus labiekārtošanas un remontu projektus var sagaidīt rīdzinieki, neskatoties uz pasludināto ekonomijas režīmu?

Rīgas dome, neskatoties uz visām politiskās krīzes pazīmēm, turpina strādāt iepriekš apstiprinātajā virzienā: pilsētā rodas arvien jaunas sociālās programmas, labiekārtošanas projekti un iedzīvotāji turpina saņemt visus iepriekš ieviestos atvieglojumus. Par to, kādi uzdevumi sagaida pašvaldību tuvākajā laikā, stāsta Oļegs Burovs, viņš mēra pienākumus pildīja līdz maija beigām.

„Cilvēki gaida konkrētus darbus, ne garas runas”

Līdz nonākšanai politikā Rīgas vicemērs Oļegs Burovs ir uzkrājis lielu pieredzi dažādās valsts un pašvaldības struktūrās. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš ilgu laiku vadīja Rīgas domes Īpašuma pārvaldi, 2017. gadā kļuva par Rīgas domes Īpašuma komitejas vadītāju,

– Uzskatu, ka tie cilvēki, kuri Rīgas domē nodarbojas tikai ar politiku, vienkārši nav spējuši realizēties nekur citur, – saka O. Burovs. – Rīgas dome vispirms tomēr ir saimnieciska struktūra, no kuras cilvēki negaida runas par vispārējām politiskām tēmām. Rīdziniekiem daudz interesantāki šķiet jautājumi par tiltu, ielu, teātru un skolu remontiem, ietverot arī soliņu izvietošanu pie mājas.

– Jūs divus mēnešus pildījāt Rīgas mēra pienākumus. Gribat sacīt, ka šajā laikā domājāt tikai par saimnieciskiem jautājumiem?

– Kad man bija 13–14 gadi, vēlējos kļūt par Augstākās padomes deputātu. Domāju, ja būšu deputāts, varēšu cilvēkiem sagādāt soliņus pie mājām. Tagad es tik tiešām realizēju šo sapni.

Politiskā huligānisma mode

– Maija beigās par Rīgas mēru tika izvēlēts Dainis Turlais, un jūs plānojāt atteikties no vicemēra amata un visus spēkus atkal veltīt Rīgas domes Īpašuma komitejas vadītāja pienākumiem. Politiskās krīzes dēļ, kāda patlaban ir Rīgas domē, jūs esat lēmis palikt vicemēra amatā. Kā jums šķiet, ko nozīmē mēģinājums pārdalīt varu pašvaldībā?

– No politiskā viedokļa situācija domē ir ļoti saspringta, jāatzīst, ka arī valsts līmenī situācija nav vienkārša. Nevēlos nevienu kritizēt, bet pašlaik notiekošais vairāk līdzinās politiskam huligānismam. Šīs nelāgās modes aizsākums ir meklējams tādā lielvalstī kā Amerika ar tās prezidenta izdarībām. Šādas politikas atdarinātāji ir visā Eiropā, un nu šis vilnis ir atvēlies līdz mums.

– Ko jūs apzīmējat ar vārdu huligānisms?

– Huligānisms manā izpratnē izpaužas atsevišķu politiķu darbībā, kuri vispirms nopeļ visu un visus un mutvārdos tautai sola neizpildāmas lietas, lai tikai nonāktu pie varas. Pēc manas visciešākās pārliecības pašvaldības politiķi nevar būt populisti. Protams, var cilvēkiem apsolīt ne tikai bezmaksas transportu, bet arī pokālu vēsa prosecco ik rītu, bet kas būs tālāk?

Mēs esam tik tuvu rīdziniekiem, ka par katru neizpildītu solījumu mums tūdaļ pavaicās atskaiti, tādēļ mana pozīcija politikā ir stabili centriska.

Kur tiek tērēta nauda?

– Kā šīs dažādu līmeņu politiskās cīņas atspoguļojas pašvaldības saimnieciskajā darbā?

– Ja runājam par pilsētas saimniecību, tad ir jāsaprot, ka sarežģīta ir ne tikai politiskā, bet arī finansiālā situācija. Pirmkārt, šajā gadā pašvaldības no valsts saņēma ievērojami mazāku kompensāciju kā iepriekšējos gados un tas ir ietekmējis mūsu budžetu. Otrkārt, domes politika beidzamās desmitgades laikā ir bijusi izteikti sociāli orientēta. Mēs esam ieviesuši daudz programmu ārpus obligātās paketes, ko pašvaldībai par pienākumu uzliek likums. Beidzamo desmit gadu laikā Rīgā ir nodrošināta bezmaksas ēdināšana vidusskolās, bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā vairākām pasažieru kategorijām u.c.

Visu šo programmu nodrošināšanai nepieciešami ievērojami līdzekļi.

– Vai dome ir gatava visas šīs programmas turpināt?

– Jā! Cits jautājums – vai atvieglojumi bija jāgarantē visām ļaužu grupām? Piemēram, vai mums ir tiesības no 1. septembra bezmaksas pusdienas piešķirt bērniem no visām ģimenēm? Protams, tas ir vienkāršāk, nekā dalīt cilvēkus vairākās kategorijās, bet tomēr būtu jāuzdod jautājums – vai materiāli pārtikušu ģimeņu bērniem jānodrošina bezmaksas pusdienas bērnudārzā vai skolā? Piemēram, Francijā palīdzība tiek sniegta tikai bērniem no trūcīgām ģimenēm, bet, ja ģimene ir pārtikusi, tad esiet tik laipni…

Par šo visu var un vajag diskutēt. Ir vēl kāda problēma, par kuru nekad neesmu publiski izteicies. Baidos, ka ar šiem atvieglojumiem mēs jaunatni sabojājam – pieradinām viņus pie bezmaksas barošanas, transporta un vēl citiem pakalpojumiem. Tas rada bažas, ka aug patērētāju paaudze. Iespējams, var gadīties tā, ka drīzumā bērni pavaicās – kur ir piemaksa par to, ka es vispār aizgāju uz skolu? Vai mēs, šādi turpinot, nesabojāsim mūsu bērnu pieauguša cilvēka dzīvi nākotnē?

Atgriezīsimies pie pašvaldības finansiālā stāvokļa. Kā cilvēks, kurš daudzus gadus atbildēja par investīcijām nedzīvojamā fondā – skolās, kultūras iestādēs, bibliotēkās – varu teikt, ka šogad šī joma saņems mazāk.

Skandāli kaitē visai Rīgai

– Ja mums jārunā par situāciju uzņēmumā Rīgas satiksme, tad šis skandāls ir ļoti nopietni ietekmējis visu pilsētas budžetu. Esmu ticies ar kreditoru pārstāvjiem un saprotu, ka bankas ir ieņēmušas nogaidošu pozīciju attiecībā uz jaunu kredītu piešķiršanu pašvaldībai. Kreditori gaida, kas notiks tālāk, turklāt tas ir skāris ne tikai tos kreditorus, kuri grasījās aizdot uzņēmumam Rīgas satiksme.

Kas attiecas uz Rīgas satiksmi, tur patlaban strādā pagaidu vadība, kura nodarbojas ar krīzes menedžmentu. Viņi nav transporta nozares profesionāļi, bet ir speciālisti finanšu jomā un jurisdikcijā.

Taču bankas, turklāt – ārvalstu bankas, vērtē Rīgas satiksmes īpašnieka Rīgas domes kopējo situāciju. Man ar bankas pārstāvjiem nācās satikties tieši tajā dienā, kad atklājās skandāls Rīgas tūrisma attīstības birojā un rātsnamā strādāja KNAB darbinieki. Banku pārstāvji izteica pateicību par iespēju tikties, taču uzsvēra, ka lēmumus pieņems viņu īpašnieki, kuru mītnes vieta ir Baltijas jūras pretējā krastā. Tā kā situācija joprojām ir ļoti saspringta.

– Vai jāsecina, ka Rīgas domei ir problēmas saņemt kredītu?

– Bankas vairs nevēlas dot lielāku aizdevumu pat tādam veiksmīgam uzņēmumam kā Rīgas ūdens, kuru vada izcilā ekonomiste Dagnija Kalniņa. No šāda viedokļa tas ir sterils uzņēmums – es kā Rīgas ūdens kapitāldaļu turētājs naktīs guļu pilnīgi mierīgi, jo zinu, ka tur nekas nevar notikt. Šajā situācijā pašvaldībai nācās Rīgas satiksmi dotēt par 130 miljoniem eiro, kas arī ir viens no pašvaldības budžeta samazinājuma cēloņiem.

Neaizmirst par attīstību

– Ko varam sagaidīt nākamajā gadā?

– Uzskatu, ka 2020. un 2021. gads būs grūts ne tikai Rīgas un citām pašvaldībām, bet arī visai valstij kopumā. Par to skaļi nerunā, bet situācija ar valsts budžetu būs saspringta. Tas saistīts ar kopējo situāciju un tā saucamo fiskālo rezervi. Pagājušajā gadā Valsts kase pašvaldībām izsniedza kredītus līdz 1. oktobrim, bet šogad līdzekļi beidzās jau 1. maijā. Līdzekļi, ko var iegūt no valsts, ir ievērojami samazinājušies. Šādā situācijā Rīgai ir jāpāriet uz taupības režīmu un nopietni jādomā par tēriņu sadali. No vienas puses, jābūt nodrošinātām pamatprasībām, piemēram, skolām un bērnudārziem ir jābūt gataviem darbam, no otras – nedrīkst apstāties attīstība, tādēļ zināms līdzekļu apjoms jāparedz jaunu tehnoloģiju un projektu ieviešanai.

– Par kādu attīstību runājat?

– Kā piemēru minēšu Krišjāņa Barona ielas sporta kvartālu, kas tika izbūvēts pamestā stadiona vietā. Esmu pārliecināts, ka tas ir lielisks sociālais projekts. Kādēļ sociālais? Tādēļ, ka šis kvartāls ir paredzēts visiem pilsētas iedzīvotājiem. Kad skaistā laikā tur aizrautīgi nodarbojas vairāki tūkstoši apmeklētāju, es sev uzdodu jautājumu: „Kur gan viņi visi būtu, ja nebūtu šī kvartāla?” Šis viennozīmīgi ir attīstības projekts, jo bērni bez maksas šeit nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, nevis bezmērķīgi mētājas pa ielām. Protams, tas pilsētai izmaksāja lielu naudu, bet, kad es mūsu sporta kvartālu parādīju Dubrovniku pilsētas vicemērei, viņa iesaucās: „Vēlos tādu pašu arī mūsu pilsētā!”

Tilti, ceļi un mājas

– Sporta laukumi ir labi, bet Rīgai taču ir daudz spiedošākas vajadzības?

– Patlaban Rīgas pašvaldībai ir pastiprināti jāstrādā divos virzienos. Pirmais ir tilti un ceļi. Tur jādarbojas pēc principa – lielākas investīcijas un labāka kvalitāte, lai nebūtu vairs tradicionālo bedrīšu ierastajās vietās.

Otrs virziens – padomju laikos celtā dzīvojamā fonda atjaunošana. Tas ir tik sarežģīts jautājums, ka tam nav gatavas receptes, bet tā noteikti jārod.

– Kā vērtējat Rīgas iedzīvotājos popularitāti ieguvušo līdzfinansējuma programmu, kas īpašnieku valdījumā pārņemtajām mājām dod iespēju saņemt līdz 50% remontdarbos iztērēto līdzekļu?

– Es uzskatu, ka šī programma ir piliens, diemžēl ne jūrā, bet okeānā.

Programmas gada budžets ir 500 000 eiro, kas mājām ļauj saņemt dažus tūkstošus eiro. Mums vajadzētu vismaz pusmiljonu ielikt šādā programmā, lai kaut kā mainītu situāciju.

Veiksmes programma

– Mums ir vēl kāda programma, kas sniedz palīdzību vēsturisko māju dzīvokļu īpašniekiem. Pašvaldība piedāvā 50% no mājas fasāžu un jumtu remontdarbos iztērētajiem līdzekļiem, bet ne vairāk par 20 000 eiro. Savukārt 5000 eiro tiek atmaksāti atsevišķu vēsturisku būvelementu – logu, durvju, balkonu vai dekoratīvo elementu – atjaunošanai. Šīs programmas īstenošanā priecē tas, ka dzīvokļu īpašnieki vairāk sākuši izjust kopīpašnieku atbildību un spēj apvienoties. Piemēram, kādas 38 dzīvokļu mājas kopība vienojās un nomaksāja atsevišķu kaimiņu nodokļu parādu, lai tikai māja nezaudētu iespēju piedalīties konkursā par līdzfinansējumu.

Cilvēki ir sapratuši, ka savest kārtībā mājas fasādi ir ne mazāk svarīgi, kā izremontēt privāto dzīvokli. Programmas darbības laikā esam piešķīruši līdzfinansējumu aptuveni 200 ēkām. Droši varu apgalvot, ka 90% no mājām, kuru fasādes patlaban ir apjoztas ar sastatnēm un slēpjas zem celtniecības tīkla, tiek atjaunotas ar mūsu līdzfinansējuma palīdzību un tikai 10% māju tiek remontētas pēc Būvju sakārtošanas pārvaldes izsniegtā brīdinājuma par nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu, ja netiks savesta kārtībā fasāde.

– Kāds labums pašvaldībai no šādas programmas?

– Mēs katrā mājā ieguldām 20 000 eiro un rosinām tādu pašu, ja ne lielāku, summu ieguldīt arī dzīvokļu īpašniekus. Šai programmai vēl ir kāda interesanta nianse – ja māja ir sliktā, vidi degradējošā stāvoklī, mēs aicinām iedzīvotājus savu īpašumu sakārtot. Ja tas netiek izdarīts, mēs no mājas prasām nekustamā īpašuma nodokli ar likmi 3% no objekta kadastrālās vērtības. Tādā veidā Pašvaldības īpašumu pārvalde 2018. gadā no māju īpašniekiem, kuri nevēlējās remontēt savus īpašumus, iekasēja nodokli 2,5 miljonu apmērā. No otras puses, līdzfinansējuma izmaksām iztērējām 1,2 miljonus un 1 miljonu eiro izmaksājām iedzīvotājiem kā nodokļa kompensāciju. Neaizmirsīsim, ka likumā noteikts, ka koka mājām, kuru fasādes atjaunotas un uzstādīts dekoratīvais apgaismojums, piecus gadus pēc atjaunošanas darbu pabeigšanas pienākas 90% atlaide nekustamajam nodoklim. Savukārt renovētas mūra mājas saņem 75% atlaidi, bet mūra mājas, kurām atjaunota tikai fasāde, – atlaidi 50% apmērā.

– Vai vēlaties teikt, ka pašvaldība no nolaistu māju īpašniekiem iekasēja nodokli 2,5 miljonu apmērā, no kuriem 2,3 miljonus atdeva atpakaļ, lai motivētu cilvēkus atjaunot savas mājas?

– Tieši tā! Šis ir ideāls līdzekļu apgrozījuma piemērs, kur nekas netiek samaksāts algās nezināmiem konsultantiem par nesaprotamām konsultācijām. Mums jāizdomā līdzīgs modelis, iespējams, iesaistot uzņēmumu Rīgas siltums vai Rīgas namu pārvaldnieks, lai lēnītēm stimulētu arī tipveida dzīvojamo māju īpašniekus sakārtot savus īpašumus. Diemžēl pašvaldība par saviem līdzekļiem nevar šīs mājas remontēt un tur nekas nav maināms. Toreiz, deviņdesmitajos gados, notika privatizācija un cilvēki kļuva par savu dzīvokļu un arī māju īpašniekiem. Neviens neiedomājās, ka īpašums ir arī atbildība, bet pašvaldība mazgāja rokas – tas vairs nav mūsu! Tādēļ mūsu dzīvojamais fonds ir nožēlojamā stāvoklī, tāpat kā jebkurā citā postpadomju zemē.

Uzdevumi tuvākajiem gadiem

– Kā vērtējat pašvaldības uzņēmuma Rīgas namu pārvaldnieks darbu?

– Uzskatu, ka uzņēmums mainās. Jā, pret šo apsaimniekotāju var būt ļoti daudz objektīvu pretenziju, taču jāsaprot, ka tas ir ļoti liels kolektīvs, bet klients tiekas ar vienu konkrētu cilvēku no savas filiāles. Tādēļ cilvēciskais faktors nav izslēdzams un šo darbinieku kvalifikācijas līmenis arī var būt absolūti atšķirīgs. Mēs visi esam atšķirīgi un atkarībā no sava noskaņojuma uz lietām raugāmies subjektīvi. Es šo uzņēmumu nekrāsotu gluži melnu, bet tur nāksies kaut ko darīt. Tas būs mūsu tuvāko gadu uzdevums.

– Atgriezīsimies pie mājokļu remontiem. Pilsētas mērs Nils Ušakovs solīja, ka 50 % līdzfinansējuma programmā tiks ieguldīts tik līdzekļu, cik nepieciešams, lai izpildītu visu to māju vajadzības, kas ir iesniegušas nepieciešamo dokumentāciju. Vai programmai šajā gadā tiks piešķirti papildu līdzekļi?

– Nē. Līdzekļu ekonomijas dēļ piešķirtais finansējuma apjoms paliks iepriekšējā gada līmenī – 500 000 eiro.

Arī iekšpagalmu remontiem paredzētais finansējums šogad saņems mazāku līdzekļu apjomu, tomēr netiek runāts par šīs programmas slēgšanu, jo vēl ir daudz nesakārtotu iekšpagalmu un neizremontētu piebraucamo ceļu. Taču vēlreiz atgādinu – naudas ir tik daudz, cik tās ir, tādēļ visas programmas 2019. gadā ir apgrieztas. Šogad mēs nebruģēsim bērnudārzos, netaisīsim žogus, nesiltināsim mācību iestāžu fasādes. Šajā gadā daudz ko optimizējām, tālāk – dzīve rādīs.

„Celiņu atminos no bērnības…”

– Tātad liela daļa iesākto projektu Rīgā tiek samazināti, vai parādīsies tomēr kaut kas jauns?

– Strādājot par vicemēru, secināju, ka pilsētai ir nepieciešama kaut vai neliela programma parku atjaunošanai. Visi redzam, cik sliktā stāvoklī ir Esplanāde no Brīvības ielas puses, celiņu plāksnes pie katedrāles ir teju izjukušas. Starp citu, celiņu garām strūklakai atceros kopš tā laika, kad pa to gāju uz pirmo klasi.

– Kas notiks ar atjaunotajiem apstādījumiem?

– Rīgu pamatoti sauc par ļoti zaļu pilsētu, un tas ir, pateicoties tās mežiem. Taču, ja mēs runājam par ielām, tad taisnība ir tiem sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, kuri paziņo: „Skatieties, pie ielas nozāģēja vecu koku, bet vietā neko neiestādīja.” Pēc laika tā vieta jau ir noasfaltēta. Mums ir vajadzīga programma pilsētas mērogā, lai zinātu, kā mēs stādīsim kokus. Ir jāņem vērā daudzas nianses – iespējams, traucējošie komunikāciju tīkli un citi faktori. Es vēlos, lai Satiksmes departaments jebkuras ielas remonta darbos ietvertu arī koku stādīšanu kā obligātu nosacījumu.

– Vai tiks remontēts arī Uzvaras parks, tā kā remontam ir atvēlēti 4 miljoni eiro no Investīciju fonda?

– Nē, tā ir šī jautājuma ziņotāja kļūme vai cits pārpratums, jo izdalīt no Investīciju fonda 4 miljonus vienkārši nav iespējams – šādiem projektiem paredzētā kontrolsumma ir 500 000 eiro. Investīciju fondā vienkārši nav tik lielas naudas summas.

Tomēr parkus nāksies remontēt. Lai izpildītu šo uzdevumu, es esmu uzdevis par pienākumu Vides pārvaldei veikt visu parku infrastruktūras tehnisko apsekošanu, par paraugu ņemot kādreiz veikto apzaļumošanas plānu izveidi Rīgas skolām un bērnudārziem. Atkarībā no steidzamības pakāpes darbi tika iedalīti trīs kategorijās: A, B un C. Mana vēlme ir, lai Vides pārvalde inventarizāciju pēc šīs sistēmas veiktu visai infrastruktūrai – celiņiem, soliņiem, strūklakām, spēļu laukumiem, zaļajiem stādījumiem un citiem. Tālāk jāveido speciāla programma, piemēram, visu parku celiņu labošanai. Tas ļaus izvēlēties vienu darbu izpildītāju, kas varēs materiālus iepirkt vairumā, tādā veidā ekonomējot kopējās projekta izmaksas. Vides pārvaldei būs uzdots šādu programmu sagatavot līdz vasarai, lai līdzekļus varētu piešķirt 2020. gadam un paredzēt darbu turpmāko gaitu.

„Savu tālruņa numuru neslēpju”

– Kādā no intervijām jūs teicāt, ka grasāties tikties ar visu Rīgas apkaimju iedzīvotājiem. Kā norit šīs tikšanās?

– Esmu saticies ar Sarkandaugavas iedzīvotājiem, divreiz pabijis Imantā, kur dzīvo 48 tūkstoši iedzīvotāju, apstaigāju tur dažādus objektus. Esmu bijis Ķengaragā, Dārziņos, pirms divām nedēļām viesojos Torņakalnā.

Cilvēki uzdod dažādus jautājumus par bedrēm, ceļiem, ceļazīmēm, uzņēmumu Rīgas namu pārvaldnieks.

Uz tikšanos ar iedzīvotājiem braucu kopā ar Rīgas namu pārvaldnieka valdes priekšsēdētāju Aivaru Gontarevu un varu sacīt, ka viņa kompetences līmenis ar katru tikšanās reizi paaugstinās. Ir vēl daži labi piemēri: uz Torņakalnu ar mani kopā aizbrauca arī amatā atjaunotais Vitālijs Reinbahs. Viņam tika uzdots jautājums par ceļazīmēm Vienības gatvē. Pēc divām dienām man zvanīja un pateicās, ka darbs esot izdarīts. Apsolu, ka arī turpmāk došos tikties ar cilvēkiem un ar mani kopā būs dažādu domes struktūru pārstāvji. Vēl vairāk – varu avīzē nopublicēt sava mobilā tālruņa numuru: 29254499, jo no rīdzinieku zvaniem nebaidos. Vienīgi – ne vienmēr varu atbildēt, bet tad man var rakstīt uz Whatsapp vai Facebook. Man patīk kontaktēties ar cilvēkiem, jo neviens cits labāk nezina, kas vajadzīgs Rīgai.

Mainās pilsēta – mainās cilvēki

– Neesmu naivs, un man nav rozā brilles, bet tik un tā uzskatu, ka sakārtota apkārtējā vide mainīs arī cilvēkus. Par pierādījumu šim apgalvojumam ņemsim Vecmīlgrāvi – rajonu, ko par elitāru nenosaukt. Pēc tam, kad tika atjaunots pusbrukušais kultūras nams, kas pārtapa kultūra pilī Ziemeļblāzma, uz baltās, majestātiskās ēkas sienām vairs neķēpājas grafiti, skaisti iekoptajā parkā nekas nav salauzts, nekur nemētājas pudeles un citi atkritumi. Kādu dienu kopā ar sievu tur biju ar velosipēdiem. Tādā skatā cilvēki mani nepazina, un es mierīgi vēroju bērnus parkā. Ieraudzīju, kā viens no viņiem košļājamo gumiju nespļāva zemē, bet aizskrēja uz atkritumu tvertni. Es to atceros un zinu – cilvēki mainās.

Kad iekārtojām pirmo sporta laukumu pie 84. skolas Lielvārdes ielā, es devos pie skolēniem. Viņi man teica: „Tas ir garām! Tur taču visu salauzīs!” Es atbildēju: „Sekojiet tam paši!”

Kad bērni atnāca uz sporta laukuma atklāšanu, redzēju, kā viņi atnākušajiem teica: „Šeit nepostiet! Tas ir mūsu!” Es izjutu par to prieku.

– Kādus vēl jaunus, šim līdzīgus projektus varēsim gaidīt šogad?

– Jūlija sākumā tiks atklāts liels sporta komplekss Imantā, Kurzemes prospektā 158. Bez sporta laukumiem tur ir izveidots arī liels, moderns skeitparks. Šī infrastruktūra iedzīvotājiem būs bez maksas.

2019. gada rudenī tiks atklāts Latvijā lielākais rehabilitācijas centrs Pirmās slimnīcas teritorijā esošā bijušā veneroloģiskā dispansera vietā. Rekonstrukcijas darbi šajā vecajā koka celtnē bija sarežģīti, taču rezultāts ir izdevies: rehabilitācijas centrs būs ērts un labi aprīkots, šeit veselību varēs atgūt cilvēki pēc dažādām slimībām, arī pēc insultiem.

 
© 2012 Darīsim KOPĀ!