Viss kas jāzin par savu māju!

Sieviete pie namu pārvaldes stūres Drukāt E-pasts
Otrdiena, 10 marts 2009 00:00

Tā sanāca, ka par ieganstu mūsu sarunai ar Taisu Štāli kļuva 8. marts – Starptautiskā sieviešu diena. Sievietes – apsaimniekošanas uzņēmumu vadītājas Latvijā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet veiksminieču starp viņām ir vēl mazāk. Taisa pieskaitāma pēdējo kategorijai: viņa dzīvē raugās ar lielu optimismu un pēc personiskās pieredzes zina, ka namu pārvalde, kas labi saprotas ar iedzīvotājiem, atradīs risinājumu jebkurā situācijā.

Privāti apsaimniekotāji: neierasti un nedroši

Vai Latvijā vajadzīgas privātas namu apsaimniekošanas firmas? Rīgai tas ir pat ļoti aktuāls jautājums. Pagaidām mēs vairāk ticam pašvaldības namu pārvaldēm, kuras sniedza apsaimniekošanas pakalpojumus jau mūsu vecmāmiņu un vectētiņu laikā. Dzīvošana to paspārnē mums šķiet drošāka un mierīgāka. Bet pēdējā laikā pilsētas organizācijas savārījušas ne mazums ziepju. Dažas maksu par apsaimniekošanu tā uzskrūvējušas, ka iedzīvotāji, skatot jaunos rēķinus, netic savām acīm. Citas pat pirkstu nepakustinās, lai uzzinātu milzīgo ūdens zudumu cēloņus. Visas pilsētnieku pretenzijas pret namu pārvaldēm vienā rakstā pat neietilpināt...

Kā tas sanāk, ka mēs esam neapmierināti ar pašvaldības uzņēmumiem, bet strīdēties un kur nu vēl atteikties no to pakalpojumiem pagaidām vēl neesam gatavi? Pirmais iemesls – pieradums, otrais – inertums (sak, labāk pasēdēšu savā kaktiņā, kamēr citi jautājumu nokārtos manā vietā). Tad nu arī reizēm maksājam ļoti lielu naudu, nesaņemdami no apsaimniekotāja kaut cik sakarīgu pārskatu. Bet uzticēt mājas apsaimniekošanu komercorganizācijai baidāmies vairāk nekā no uguns.

Taču mūždien slēpt galvu smiltīs neizdosies. Pagājušajā gadā Rīga mūs jau pabiedēja ar pašvaldības namu pārvalžu iespējamo privatizāciju. Pats par sevi tas ir strīdīgs risinājums. Pašvaldība no ieceres atteicās, bet sola agrāk vai vēlāk pie šā jautājuma atgriezties. Tātad vai nu pēc gada vai desmit, bet darīšana ar komercorganizācijām mums būs. Vai nebūtu labāk jau laikus uzzināt, kas tas īsti ir par zvēru?

Miera osta

Šai nolūkā dodamies uz nelielo, bet visnotaļ veiksmīgi strādājošo privāto apsaimniekošanas firmu Rīgas namu apsaimniekotājs (RNA). Vēlamies aprunāties ar tās vadītāju Taisu Štāli un noskaidrot, vai taisnība tiem, kas baumo, ka privātie apsaimniekotāji no iedzīvotājiem plēš septiņas ādas.

Ieejot RNA mītnē, bažas uzreiz sāk izgaist. Gribot negribot par organizāciju rodas labs iespaids. Telpās Nometņu ielā ir klusi un mierīgi, nekādas burzmas, nekādas grūstīšanās un klaigāšanas. Liekas, ka tur strādā tikai divi vai trīs cilvēki. Un tā arī ir: izrādās, ka katrs darbinieks reizē pilda vairākus pienākumus, kuru veikšanai pašvaldības namu pārvalde droši vien algotu veselu desmitu. Taisa Štāle pastāsta, ka viņa pati nodarbojas ar grāmatvedību, un darot to ar prieku: „Kopš skolas laikiem patīk matemātika!”

Pirmā pieredze – Salaspils

Nedaudz nomierinājušās, apsēžamies pie galda. Uzzinot, ka RNA tapusi 2005. gadā un tās dibinātāji ir ap 30 komercfirmu un privātpersonu, kam pamatnodarbošanās saistīta ar namu apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem, skaidri un gaiši noprasām:

– Taisa, kā jums izdevās piesaistīt pirmās mājas? Kā zināms, cilvēki pret privātajiem apsaimniekotājiem izturas ar lielu neuzticību.

– Par mūsu pirmo projektu kļuva Salaspils. Šajā pilsētā likvidēja pašvaldības namu pārvaldes, liekot iedzīvotājiem izvēlēties jaunu apkalpojošo organizāciju. Lēmuma pieņemšanai deva sešus mēnešus. Mēs pastāvīgi braucām uz Salaspili, tikāmies ar dzīvokļu saimniekiem un piedāvājām savus pakalpojumus.

– Kāpēc, strādājot Salaspilī, jūs savu uzņēmumu nosaucāt tik ambiciozi – Rīgas namu apsaimniekotājs?

– Bet mēs taču neplānojām samierināties tikai ar Salaspili. Tagad lielākā daļa mūsu pārziņā esošo namu atrodas Rīgā.

– Pieļauju, ka uz tiesībām sniegt apsaimniekošanas pakalpojumus Salaspilī 2006. gadā pretendēja daudzi pieredzējuši uzņēmēji. Kā jums izdevās uzvarēt šajā sacensībā?

– Jā, konkurence tiešām bija nopietna. Pavisam pilsētā ir aptuveni 60 daudzstāvu namu, un uz to apsaimniekošanu bez mums pretendēja vēl divas firmas. Cīņa bija karsta. Bet Salaspils iedzīvotājiem bija noteikts apdomīgi izvēlēties namu apsaimniekotāju, interesēties par pakalpojumu cenām un kvalitāti, salīdzināt. Beigu beigās mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar piecu daudzstāvu māju iemītniekiem, kuri pirmie izvēlējās mūs par apsaimniekotāju.

– Kā jums izdevās pieveikt konkurentus?

– Grūti pateikt. Nosacījumi visiem bija aptuveni vienādi. Iepriekš Salaspils māju iemītnieki namu pārvaldei par apsaimniekošanu bija maksājuši 18 santīmus par kvadrātmetru. Kad pašvaldības namu pārvaldes vairs nebija, mēs neuzstājām uz maksas paaugstināšanu. Sākumā piedāvājām visas mājas apkalpot par tādu pašu cenu. Joprojām īstenojam tādu pašu politiku: cenu iespējams celt tikai tad, ja paši iedzīvotāji to vēlas.

– Vēlas augstāku cenu?

– Nē, – smej Taisa, – vēlas remontu un labiekārtošanu. Jauno apsaimniekošanas cenu tādā gadījumā nosaka viņi paši, iepriekš aprēķinot, cik daudz naudas mājai vajag uzkrāt lieliem darbiem.

 „Palīdzēt var arī nelabvēlīgām mājām!”

– Kopš tā laika, kad RNA sāka darboties Salaspilī, aizritējuši trīs gadi. Vai ir rezultāti, ar kuriem varat lepoties?

– Ir. Dažu mūsu māju iedzīvotāji tā arī nesadūšojās paaugstināt apsaimniekošanas maksu, un tur arī nekas īpašs nav paveikts. Bet bija tādas daudzstāvu mājas, kuru iemītnieki kopsapulcē uzreiz paziņoja: „Par 18 santīmiem par kvadrātmetru mēs savas mājas labā neko neizdarīsim. Paaugstināsim!” Viens no tādiem ir Celtnieku ielas 12. nams, kur dzīvokļu īpašnieki uzreiz sāka veidot uzkrājumu fondu. Divos gados viņi paveikuši milzu darbu, pakāpeniski renovējot savu māju.

– Acīmredzot agrāk vai vēlāk tāds pats apsaimniekotāja izvēles modelis sagaida arī Rīgu. Vai cilvēki galvaspilsētā ir gatavi aktīvi lemt paši savu māju likteni?

– Jā. Bet daudziem cilvēkiem ir vajadzīgs laiks, lai apzinātos, ka viņi ir sava nekustamā īpašuma saimnieki un apkalpojošā organizācija tikai palīdz viņiem atrisināt problēmas. Labs apsaimniekotājs dara tikai to, ko vēlas paši iedzīvotāji, un savu gribu viņiem neuzspiež.

– Jums ir patiešām laimējies, ka strādājat ar aktīviem iedzīvotājiem, kuri zina, ko grib. Bet ne jau katrā mājā tādi atradīsies.

– Jums taisnība. Bet, no otras puses, ja mājā ir aktīvisti, nav nekā neiespējama. Mēs pat paņēmām apsaimniekošanā vienu otru nelabvēlīgu māju, kuru neviens nevēlējās pieņemt. Piemēram, bijušo kopmītni Bolderājā, Lielā ielā. Kādā jaukā dienā no turienes atbrauca sieviete un ar asarām acīs pastāstīja, ka agrāk ēka ir piederējusi rūpnīcai, bet nu jau 15 gadus tā nevienam nav vajadzīga, pat no apkures ir atslēgta. Māja bija briesmīgā stāvoklī. Arī iemītnieki ne tie paši labvēlīgākie, toties viņu vidū atradās daži aktīvi cilvēki. Un ko jūs domājat? No 2006. gada beigām palīdzējām mājai radīt iekrājumu remontam un nu jau pat jumtu esam nomainījuši.

– Varu iedomāties, kādu naudu jūs par to plēšat! – man izspruka.

– Nevarat vis. Tāpēc, ka sākumā iedzīvotāji maksāja 25 santīmus par kvadrātmetru, pēc tam paši vienojās, ka vasarā apsaimniekošanas maksu paaugstinās līdz 35 santīmiem. Tā viņi iekrāja naudu un nomainīja ne tikai jumtu, bet arī logus un durvis kāpņu telpā, izolēja caurules pagrabā, pa daļām renovē kanalizāciju.

Visām mājām neder viena recepte

– Jūs stāstāt brīnumu lietas! Kāpēc tad pašvaldības namu pārvaldes, saņemot 40–50 santīmu par pavisam labvēlīgu māju apsaimniekošanu, pukst un vaid, ka nespēj veikt remontu?

– Grūti pateikt, kāpēc tā. Bet lai nu ar ko mēs varētu lepoties, ar individuālu pieeju katrai mājai noteikti. Un vēl mēs nepieļaujam, ka pie mums nāktu katrs, kas vēlas pasūdzēties. Nē, katrā mūsu mājā no dzīvokļu īpašnieku vidus ir izraudzīts vecākais, pie kura kaimiņi dodas, ja viņiem radušās problēmas. Bet mājas vecākais visas sūdzības un vēlmes dara zināmas mums. Tā mums vieglāk noskaidrot, ko vēlas mājas iemītnieki, un darbā mēs izvairāmies no liekas burzmas. Uz pašvaldības namu pārvaldi iet katrs, kam nav slinkums, tāpēc arī tā neuzskata par savu pienākumu reaģēt uz ikvienu apmeklētāju.

– Un tomēr nesaprotu, kā var pietikt naudas lieliem darbiem mājās, kuru iemītnieki par apsaimniekošanu maksā salīdzinoši nedaudz.

– Salīdzinājumā ar citām namu pārvaldēm mums ir samērā nelielas administratīvās izmaksas (nelielās mājas maksā 8 santīmus par kvadrātmetru, lielās – 6 santīmus). Par šo naudu mēs nodrošinām grāmatvedības pakalpojumus, pieņemšanas laiku, parādu piedzīšanu. Sētnieka algu iedzīvotāji izlemj paši. Zinot, ka sētnieks saņem viņu sūri grūti pelnīto naudu, viņi arī citādi skatās uz sētnieka darbu. Piemēram, vienojas vasarā maksāt mazāk, toties ziemā, kad jātīra sniegs, pieliek pie algas. Tā iedzīvotāji mācās rīkoties ar mājas līdzekļiem kā paši ar saviem, lietot tos taupīgi.

– Vai var teikt, ka visām mājām būtu labāk nolīgt mazu privātu apsaimniekotāju, teiksim, tādu kā jūs?

– Nē, viss ir atkarīgs no katras konkrētās mājas īpatnībām. Ja iedzīvotāji nespēj apvienoties vienā kolektīvā, ja mājā nav līdera, tad piemērotāka ir pašvaldības namu pārvalde, kura daudzus lēmumus pieņem dzīvokļu īpašnieku vietā. Mēs arī varam apkalpot inertas mājas, bet pagaidām cenšamies šādu ceļu neiet.

Nelielo māju liktenis

– Esmu dzirdējusi, ka Salaspilī jūs apsaimniekojot ne tikai augstceltnes, bet arī nelielas mājiņas lauku teritorijā. Rīgas namu apsaimniekotāji uzskata, ka tādi mājokļi tikai galvassāpes vien rada – dzīvokļu īpašnieki pat par sētnieka darbu nevar samaksāt, nerunājot nemaz par mājas remontu. Kā jūs tiekat galā?

– Jā, pēc konkursa par tiesībām sniegt pakalpojumus mājām, kuru iemītnieki paši nav izraudzījušies apsaimniekotāju, esam noslēguši līgumus ar 13 nelielām mājiņām. Divās no tām uzreiz tika nodibinātas dzīvokļu īpašnieku biedrības, kuras sāka aktīvi ar mums sadarboties. Arī pārējās lielas problēmas mums nerada. Lai gan daudzās mājās ir tikai 12 dzīvokļi, dažām ir izdevies sakrāt naudu durvju un logu nomaiņai un pilsētas kanalizācijas pievienošanai.

– Rīgas namu apsaimniekotājs ļaujas lielam riskam, ņemot savā aprūpē nelielas mājas un bēdīgā stāvoklī esošus mājokļus. Vai nav bail?

– Ja redzam, ka māja sāk ieslīgt parādos un nespēj maksāt par remontu, mēs apstājamies un jaunus darbus vairs nepiedāvājam. Lūdzu, vispirms samaksājiet par jumtu, tad domāsim par logiem. Tāpēc īpašu risku darbā pagaidām nesaskatu.

Jaunbūvēm savas lielas problēmas

– Jūsu aprūpē ir arī jaunuzbūvēti mājokļi. Aptuveni pirms gada sākāt strādāt ar vienu no Metropoles kompleksa augstceltnēm Imantā. Droši vien tur, atšķirībā no nelielajām mājām, īpašu problēmu nav.

– Tā es neteiktu. Metropole bija neapmierināta ar iepriekšējo apsaimniekotāju un pārnāca pie mums. Taču jaunbūvēs vērojama interesanta situācija. Iemītnieki saka: „Mums ir pavisam jauna māja, kāda vajadzība krāt naudu remontam?” Šai aspektā vieglāk ir strādāt ar vecajiem sērijveida namiem, tur dzīvokļu saimnieki ir psiholoģiski gatavi tam, ka jāizšķiras par renovāciju. Metropolē un tamlīdzīgos projektos cilvēki nav gatavi tam, ka būs vajadzīgs remonts, bet dzīve rāda, ka viņiem nav taisnība. Jaunbūvēs pastāvīgi kaut kas notiek, atklājas būvdarbu gaitā pieļauti defekti, kaut kas lūst un bojājas. Mēs esam palīdzējuši iedzīvotājiem savākt defektu aktus un nodot tos projektu attīstītājiem, kas arī ir samērā sarežģīts uzdevums.

– Lai iegūtu jaunus klientus, privātajiem apsaimniekotājiem jāiztur liela cīņa ar pašvaldības uzņēmumiem. Sakiet, vai Rīgas iedzīvotāji šobrīd ir gatavi pāriet jūsu paspārnē?

– Vismaz interesējas par tādu iespēju.

– Vai tāpēc, ka pašvaldības namu pārvaldes ievērojami paaugstinājušas maksu par apsaimniekošanu?

– Var jau būt, tomēr lielākā daļa iedzīvotāju ir gatava pieciest maksas paaugstinājumu, pat ja uzskata to par nepamatotu, jo pagaidām vēl baidās no privātajām firmām.

– Pareizi. Tā kā namu pārvalde ir pilsētas īpašums, cilvēki uzskata, ka tad, ja kas atgadīsies, Rīgas dome neatstās viņus nelaimē. Piemēram, neļaus atslēgt siltumu gadījumā, ja iedzīvotāji būs uzkrājuši kritisku parādu daudzumu. Bet kā jūs tiekat galā, ja aiz muguras nav tāda aizbildņa?

– Ja godīgi, tad iesniedzam pret parādniekiem prasību tiesā. Tendence ir tāda, ka parādnieku skaits īpaši pieaug jaunajās mājās. Tas notiek tāpēc, ka cilvēki ir paņēmuši kredītu dzīvokļa pirkšanai un nav aprēķinājuši savus spēkus. Ja mēs iesūdzam mājokļu īpašniekus tiesā, viņi var zaudēt savu mantu. Taču mēs uzmanīgi vērojam situāciju un atzinīgi vērtējam to, ka cilvēki paši cenšas lielos dzīvokļus apmainīt pret mazākiem. Piemēram, tādā projektā kā Metropole pēdējos mēnešos nomainījušies aptuveni 10 procenti dzīvokļu saimnieku. Nesen kāds cilvēks, kas bija nopircis apartamentus 150 kvadrātmetru platībā plus divas stāvvietas vieglajiem automobiļiem, saprata, ka samaksāt nespēj. Negaidot izpārdošanu, viņš pats pārdeva problemātisko mājokli, un pareizi darīja.

Līdz šim – neviena izliktā

– Vai jūs ātrāk ceļat prasību tiesā pret parādniekiem nekā pilsētas namu pārvaldes?

– Atkal nevaru konkrēti pateikt. Ar klientu noslēgtajā līgumā paredzēts, ka cilvēks drīkst aizkavēt maksu tikai par diviem mēnešiem. Trešajā mēnesī mēs sākam ar viņu sazināties. Mēs taču nepavisam neesam ieinteresēti tiesāties, mums galvenais ir atgūt parādu.

– Cik cilvēkus esat izlikuši no dzīvokļa trijos darba gados?

– Tikai nesmejieties – nevienu! Visas lietas, kas nonāca tiesā, ir beigušās vienādi: cilvēki atrada naudu komunālā parāda samaksai. Reiz bija gadījums, kad ļoti ilgi vilcinājāmies iesniegt prasību tiesā: sieva stāstīja, ka vīrs zaudējis darbu, bet mājās viņiem ir trīs mazi bērni. Gaidījām, cik varējām, bet pēc tam tomēr devāmies uz tiesu. Lieta beidzās ar to, ka tiesnesis uzrakstīja ģimenei parāda samaksas grafiku un ieteica vērsties sociālajā dienestā. Jā, daži cilvēki līdz pēdējam brīdim nezina, ka viņiem ir tiesības uz pašvaldības palīdzību dzīvokļa parāda samaksā. Iesaku visiem, kam rodas problēmas, painteresēties par šādu iespēju sava rajona sociālajā dienestā.

Grūti, bet interesanti

– Taisa, jūs esat vienīgā sieviete, kas kļuvusi par Rīgas apsaimniekotāju asociācijas biedri.

– Bet ne vienīgā pārvaldniece! Vienkārši tā pieņemts uzskatīt: ja vīrietis, tad vadošā amatā, bet sievietēm jāpaliek vidus posmā.

– Varbūt tā arī ir pareizi, jo pārvaldīt mājas ir fiziski grūts darbs.

– Drīzāk psiholoģiski sarežģīts.

– Kā izdodas paveikt?

– Godīgi teikšu, ne bez grūtībām. Pirmā un galvenā problēma, ar ko saskaros, ir tā, ka iedzīvotājiem trūkst informācijas. Tiklīdz cilvēks vairāk uzzina par savām tiesībām un pienākumiem attiecībā pret nekustamo īpašumu, viņam rodas mazāk pretenziju pret apsaimniekotāju. Pieredze liecina: visiem iedzīvotājiem, kas nāk pie mums paklaigāt, vispirms jau nepieciešama informācija. Kļūst vieglāk, ja klients saprot, ka viņš pats ir sava mājokļa saimnieks. Pateicoties šai sapratnei, mūsu uzņēmumam ir mājas, kur patīkami aiziet uz dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēm. Spilgts piemērs – daudzstāvu nams Celtnieku ielā 12 Salaspilī. Biedrības valde kopsapulcē sniedz kaimiņiem pārskatu, pēc tam runā pārvaldnieks, beigu beigās sapulces dalībnieki saka paldies un pat aplaudē. Bet māja ir liela, šķiet, vienprātību no tās iemītniekiem grūti sagaidīt.

– Kas jums palīdz rast kopēju valodu?

– Mājā izveidojies aktīvistu kodols.

– Esmu ievērojusi, ka par māju vecākajiem Rīgā lielākoties kļūst sievietes.

– Arī vīrieši ir, bet jums taisnība – sieviešu vairāk. Bet tam nav nozīmes, kas vada dzīvokļu īpašnieku biedrību – sieviete vai vīrietis, galvenais, lai mājā būtu cilvēks, kas saprot, ko dara, kas pats vēlas dzīvot labāk un palīdzēt citiem. Tādā mājā viss izdosies!

Renovācijas plāni un ES nauda

– Kādi ir RNA nākotnes plāni?

– Esmu pārliecināta, ka mums būs iespēja tālāk attīstīties. Trīs RNA apsaimniekošanā esošas mājas pagājušajā gadā guva uzvaru konkursā par Rīgas domes daļēji apmaksātu energoauditu. Tātad šogad tām ir visas izredzes saņemt Eiropas naudu renovācijai. Mēs palīdzēsim iedzīvotājiem noorganizēt sapulces un pieaicināt speciālistus, lai sagatavotu projektu dalībai konkursā. Līdz 1. aprīlim, kad, iespējams, sāksies konkurss par ES naudas saņemšanu, būsim pilnībā gatavi.

– Bet, veicot renovāciju, neiztikt bez bankas kredīta, pat ja mājai ir garantēta Eiropas palīdzība. Vai cilvēki ir gatavi uzņemties jaunas parādsaistības?

– Jā, dažu māju vecākie jau ir bijuši pie manis, lai apspriestu šo jautājumu. Teikšu tā: ja viņi vēlas piedalīties programmā, mēs visiem spēkiem palīdzēsim.

– Kādas ir vispārējās tendences mājokļu apsaimniekošanas tirgū Latvijā?

– 2009. gadā negaidām īpaši lielu aktivitāti (ja nu vienīgi māju renovācijas projekta ietvaros). Tālākā perspektīvā mājas agrāk vai vēlāk pāries privāto firmu pārvaldībā.

– Vai tas nozīmē, ka Rīgu gaida Salaspils liktenis, kur cilvēkus palaida „brīvā lidojumā”?

– Pilnīgi iespējams, ka galvaspilsētā notiks kaut kas līdzīgs, un notiks samērā drīz. Par to nebūtu jābrīnās. Visā Eiropā mājas apsaimnieko komercorganizācijas.

– Kā jūs zināt, vai braucāt skatīties?

– Esam bijuši Berlīnē, interesējušies, kāda tur ir situācija ne tikai apsaimniekošanā, bet arī tādā problemātiskā jautājumā kā ūdens patēriņa uzskaite. Izrādās, tur iedzīvotāji par ūdeni maksā pēc mājas kopējā skaitītāja rādījumiem, bet aparāti dzīvokļos ir uzstādīti tikai kontroles nolūkā.

Vajag skatīties pašā saknē!

– Kā paši tiekat galā ar ūdens zudumu epidēmiju, kas pārņēmusi Rīgu?

– Mūsu aprūpē esošo māju iemītnieki pieņem ļoti saprātīgus lēmumus. Kāda daudzstāvu nama valde Salaspilī nolēma, ka, veicot skaitītāju verifikāciju, dzīvokļu saimniekiem jāuzstāda precīzi konkrētas firmas ūdens mērītāji, un ūdens zudumi uzreiz samazinājās. Rīgā, Vecā Jūrmalas gatves 1/2, mājas vecākais brīdināja kaimiņus, ka skaitītāju rādījumi visiem jānodod vienā dienā. Ja cilvēks kvīti kastītē bija iemetis agrāk vai vēlāk, viņam maksu aprēķināja nevis pēc faktiskā patēriņa, bet gan pēc Ministru Kabineta noteiktajiem normatīviem. Cilvēki ļoti ātri saprata, ka izdevīgāk ir būt disciplinētiem. Salaspilī kāda Skolas ielas nama iedzīvotāji nolēma, ka visiem jāuzstāda jauni skaitītāji. Tiem, kas nevēlējās skaitītājus nomainīt, nākamajā mēnesī pieskaitīja visu ūdens mērītāju rādījumu starpību. Jau pēc mēneša visos dzīvokļos bija uzstādīti precīzi skaitītāji, un atkal ūdens zudumi samazinājās.

– Tātad panākt precīzu ūdens uzskaiti ir iespējams!

– Manuprāt, cilvēkus gluži vienkārši vajag disciplinēt.

– Taisa, jūs dzīvojat Rīgā parastā daudzstāvu namā. Vai pati ejat pie sava nama apsaimniekotāja ar sūdzībām, pamanāt nepadarītos darbus?

– Nevar teikt, ka neredzu trūkumus. Un kā vēl redzu! Lai gan paši dabūjam no saviem klientiem bārienus par tādiem šķietamiem sīkumiem kā izdegusi spuldzīte, par nelielām mūsu mājas apsaimniekotāja pieļautām nepilnībām tomēr nesūdzos. Es saprotu, ka apsaimniekotāja darbs jāvērtē pēc citiem kritērijiem. Nu kas tur liels, ja spuldzīte pāris dienas nedeg! Toties, ja ir snidzis sniegs, pie mājas tūlīt piebrauc traktors. Tam arī vajag pievērst uzmanību, to vajag novērtēt.

 
© 2012 Darīsim KOPĀ!