Viss kas jāzin par savu māju!

Atdarināšanas vērts paraugs no Jūrmalas Drukāt E-pasts
Trešdiena, 23 maijs 2012 13:27

Turpinām iepazīstināt ar dzīvojamo māju labas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas piemēriem. Kā tas ir – pašam uzņemties daudzdzīvokļu nama pārvaldīšanu? Grūti un sarežģīti? Nē. Atvaļinātā pulkveža Jurija Bernatoviča piemērs apliecina: ja labi grib, arī bez īpašas pieredzes iespējams paša mājā ieviest priekšzīmīgu kārtību.

15 lati mēnesī par apkuri!

Par Juriju Bernatoviču mums pastāstīja viņa kolēģi, Jūrmalas namu pārvaldnieki. Jūrmalā daudziem zināmais dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Vaļetovs reiz atsūtīja šādu vēstuli:

„Jums derētu apskatīt māju Jūrmalā, Tērbatas ielā 31a. Tas ir ļoti labs pašu īpašnieku sabiedrības pārvaldīšanas paraugs.

Vispirms jau dzīvokļu īpašniekiem ir paveicies ar to, ka jau būvprojektā mājai bija paredzēta gāzes apkures sistēma. Kamēr daudzi ziemā par divistabu dzīvokļa apkuri maksāja 50–80 latu mēnesī, Tērbatas ielas mājas iemītniekiem bija jāšķiras tikai no 15–20 latiem. Tā bija maksa par gāzes apkuri, karstā ūdens sagatavošanu un pat gāzes plīts lietošanu ēdiena pagatavošanai.”

Vēl Aleksandrs Vaļetovs rakstīja, ka „rozā māja” Tērbatas ielā, kā to dēvē kaimiņi, ir paraugs tam, kā vispār jāizskatās daudzdzīvokļu mājai, pat ja tā būvēta pirms daudziem gadiem. Bernatoviča paraugam vajadzētu būt pamācošam, bet...

„Daudzi dzīvokļu īpašnieku biedrību vadītāji pilda tikai rutīnas darbu un vakarā priecājas, ka atkal viena diena beigusies. Viņi necenšas iegūt zināšanas, pētīt labāko pārvaldnieku pieredzi, pasargāt māju no laika zoba postījumiem,” stāstā Vaļetovs.

Trīskārt labākais

Būtu grēks pēc šādas informācijas saņemšanas palikt mājās, tāpēc par mūsu nākamā komandējuma mērķi kļuva Jūrmala, nams Tērbatas ielā. Jurijs Bernatovičš, dzīvokļu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs un pārvaldnieks vienā personā, laipni izrādīja savu saimniecību un pastāstīja par darbu.

Sākt vajadzētu ar mūsu personiskajiem iespaidiem. Ne jau velti pie nama sienas Tērbatas ielā 31a redzamas apbalvojumu plāksnītes sakoptākajam daudzdzīvokļu namam Jūrmalā. Priekšzīmīga kārtība it visur: plašais pagalms ar autostāvvietu absolūti tīrs, zaļie stādījumi labi kopti, bērnu rotaļu laukums sveiks un vesels.

Kā lai bērnu laukums nebūtu kārtībā, ja mājas teritorijā notiekošo pastāvīgi uzrauga vai nu sētnieks, vai naktssargs. Gandrīz visi mājas iemītnieki piekrituši tam, ka labāk maksāt par sarga pakalpojumiem, nekā bēdāties par sabojātu mantu un izpostītiem pagrabiem.

Dumpis jaunajā mājā

– Māju sāka būvēt Slokas celulozes un papīra fabrika, bet pabeigt nepaspēja – pienāca sarežģīts laiks, tāpēc ēka ilgi nostāvēja pamesta, – stāsta Jurijs Bernatovičs. – Bet gadsimta sākumā eksperti to apsekoja un deva atļauju ēku uzbūvēt līdz galam.

Uzņēmēji, kas pabeidza ilgbūvi, izpārdeva dzīvokļus un pārvaldīšanu uzticēja komercuzņēmumam.

– Gadu pusotra mūsu māju pārvaldīja cilvēks, ar kuru nespējām rast kopīgu valodu, – stāsta Jurijs. – Nebija skaidrs, kur paliek mūsu nauda. Mums regulāri piesūtīja rēķinus, bet nesniedza pārskatu par līdzekļu izlietojumu. Radās aizdomas, ka ne jau visa nauda tiek tērēta mājas vajadzībām.

Uz lūgumu sniegt pārskatu pārvaldnieks atcirta: „Tas ir mans uzņēmums, un nav jūsu darīšana, kā es rīkojos ar tā budžetu.” Diemžēl tobrīd vēl nebija neviena likuma, kas noteiktu namu pārvaldnieku atbildību. Tāpēc 2006. gadā iedzīvotāji sadumpojās, sasauca kopsapulci, ar balsu vairākumu atteicās no toreizējā pārvaldnieka pakalpojumiem un nodibināja dzīvokļu īpašnieku biedrību.

Izmeklētājs paveica savu darbu

Sapulces darba kārtībā galvenais jautājums bija, kam turpmāk uzticēt mājas pārvaldīšanu. Valde darbojās sabiedriskā kārtā, nesaņemot atalgojumu. Atbilstoši statūtiem valdes priekšsēdētājam tika dots uzdevums atrast jaunu pārvaldnieku un noslēgt ar viņu līgumu. Bet iedzīvotāji lūdza, lai rūpes par māju uzņemas pats Bernatovičs.

Šāds uzticības apliecinājums nebija bez pamata. Pirmkārt, tieši Bernatovičs bija mājā noorganizējis iniciatīvas grupu, kas panāca vecā pārvaldnieka atlaišanu. Otrkārt, iepriekš viņš bija dzīvojis kooperatīva mājā, ko pārvaldīja ne pārāk godīgs cilvēks, un bija atmaskojis tā viltības.

– Savulaik strādāju par izmeklētāju, biju Jūrmalas Izmeklēšanas nodaļas priekšnieks, – smej Bernatovičs, – tāpēc bez grūtībām atmaskoju blēdi un visu iedzīvotāju priekšā pierādīju viņa vainu. Šis cilvēks patiešām bija zadzis mūsu kopējo naudu: pierakstījis nepadarītus darbus, slēdzis līgumus ar fiktīvām personām. Mēs viņu toreiz padzinām, un kopsapulce ievēlēja mani jaunajā valdē.

Galvenais ir nevis pieredze, bet galva uz pleciem

Tātad jau pirms pārcelšanās uz Tērbatas ielu Jurijam Bernatovičam bija pieredze darbā ar daudzdzīvokļu māju. Lai gan viņš neuzskata, ka tieši šī pieredze bijusi izšķirīgais arguments.

– Ja cilvēkam ir galva, ar to pietiek, lai saprātīgi pārvaldītu savu māju. Nav vajadzīga ne būvnieka, ne enerģētiķa izglītība. Jā, mājā var gadīties problēmas ar elektrību vai gāzi, bet labs pārvaldnieks nelīdīs pats novērst bojājumu. Viņa uzdevums ir uzturēt sakarus ar labiem meistariem un saprast, no kādiem fondiem viņš var darbus finansēt.

Kas mainījies kopš brīža, kad māja pārvaldīšanu pārņēma savā ziņā? Daudz, saka cilvēki. Tagad viņi skaidri zina, kur palicis katrs samaksātais santīms. Maksa par apsaimniekošanu ir 37 santīmi par dzīvojamās platības kvadrātmetru, vēl piecus santīmus par kvadrātmetru dzīvokļu īpašnieki iemaksā remonta fondā. Bernatovičs strādā precīzi kā banka: ja tāmē kancelejas preču iegādei paredzēti astoņi lati, tad nav ne mazāko šaubu, ka papīrs un pildspalvas tiks sapirktas tieši par tādu summu.

– Mums ir revīzijas komisija, – paskaidro pārvaldnieks, – bet dokumentus var pārbaudīt ikviens mājas iemītnieks, kurš to vēlas. Pirms ziemas labojām jumtu, nopirkām ruberoīdu un darvu, dēļus un skārdu. Par katru iztērēto latu varu atskaitīties ar dokumentiem rokās.

Kā organizēt apsardzi?

Tērbatas ielas nams īpašu slavu iemantojis ar kārtību koplietošanas telpās un apkārtējā teritorijā. Tā ir viena no nedaudzajām tādas kategorijas mājām, kurā pastāvīgi dežūrē apsardze.

– Par apsardzi iedzīvotāji maksā atsevišķi, – atzīst pārvaldnieks. – Ja to noņemtu, tas uzreiz kļūtu zināms visiem klaidoņiem. Paši zināt, kas notiek parastajās mājās. No tām aiznes visu, kas nav piesiets. Nesen pazīstams pārvaldnieks sacīja: „Nesaprotu, kas notiek. Iedzinu cauruli pie ārdurvīm, lai vecmāmuļām būtu kur pieturēties, kāpjot lejā pa pakāpieniem, bet kāds to tūlīt nocirta un aizstiepa lūžņos.” Ja nebūtu apsardzes, mūsu māja būtu tāda pati cūkkūts kā daudzas citas.

Skarbs, bet patiess salīdzinājums. Vēl tikai jāpiebilst, ka Tērbatas ielas mājai gan videokameras uzstādītas, gan spēcīgi starmeši. Uz apgaismojuma rēķina tur netaupa, tāpēc naktī pie mājas ir tikpat gaišs kā dienā. („Uzlikām ksenona starmešus, tie patērē trīsreiz mazāk elektrības un dod piecreiz vairāk gaismas.”)

Vai tiešām parasta 45 dzīvokļu māja spēj nodrošināt tādu teritorijas apsardzi, jautājam Jurijam Bernatovičam. Viņa atbilde ir nešaubīgs „jā!”.

– Ņemsim un parēķināsim. Mūsu teritorijā uz maiņām dežūrē trīs apsargi, katrs saņem minimālo algu. Vienam dzīvoklim sanāk 10–12 lati mēnesī papildus apsaimniekošanas maksai.

Sētnieks strādā pilnu dienu

Agri no rīta sargu teritorijā nomaina sētnieks, kura alga atšķirībā no apsardzes izmaksām ir iekļauta mājokļu apsaimniekošanas maksā. Arī par sētnieka darbu Bernatovičam ir savs ieskats. Viņš pat nepieļauj domu, ka šis cilvēks varētu pie mājas padarboties divas trīs stundas, kā tas notiek daudzās citās vietās. Viņam sētnieks strādā no pussešiem rītā līdz puspieciem pievakarē ar vienas stundas pusdienu pārtraukumu.

– Piedevām sētnieks no rīta kopā ar apsargu apstaigā visu objektu un pārliecinās, ka nekur nekas nav sabojāts. Pēc tam, kad mums salauza žogu, biju spiests noslēgt ar apsardzi līgumu par materiālo atbildību. Tagad, ja kas notiek dežuranta nevērības dēļ, viņam jāsedz puse zaudējumu.

Gāze – lēti un labi

Sētnieka modrā skatiena pavadīti, mēs apstaigājām teritoriju un devāmies uz māju. Bija pienācis laiks pajautāt Jurijam Bernatovičam galveno: vai nav iespējams pārņemt viņa mājas pieredzi gāzes apkures ierīkošanā, kas ļauj ietaupīt simtiem latu par telpu apsildi.

– Šo jautājumu man uzdod daudzi, kas dzirdējuši par mūsu nelielajiem apkures rēķiniem, – sacīja pārvaldnieks. – Es pats, piemēram, saņemu no uzņēmuma Latvijas gāze izlīdzinātu ikmēneša rēķinu par 15,80 latiem. Maksāju vienādi gan ziemā, gan vasarā un esmu ļoti apmierināts. Taču sekot mūsu piemēram citām mājām būs ļoti grūti.

Lieta tāda, ka gāzes apkure mājā tika ierīkota jau būvniecības gaitā, paskaidroja Jurijs Bernatovičs. Jebkurai citai mājai, kas vēlētos centrālās apkures vietā ierīkot gāzes apkuri, nāktos ieguldīt līdzekļus iekšējā gāzes vada rekonstrukcijā, dažkārt būtu nepieciešams pat jauns pieslēgums uzņēmuma Latvijas gāze maģistrālajam gāzes vadam. Tas maksā tik dārgi, ka gāzes apkuri padara par gandrīz nesasniedzamu greznību.

To apstiprināja arī Latvijas gāzes pārstāvis Vinsents Makaris:

– Daudzās Latvijas mājās iekšējā gāzes vada jauda ir paredzēta tikai plītīm nepieciešamajam gāzes apjomam. Šobrīd Enerģētikas likums neļauj atsevišķiem dzīvokļiem pāriet uz alternatīvu apkuri, to var darīt tikai visa māja vienlaikus. Bet tādam pieslēgumam vajag milzīgu gāzes papildu apjomu, tātad arī lielāka diametra cauruļvadu. Par šo komunikāciju rekonstrukciju jāmaksā pašiem mājas iemītniekiem, bet tie lielākoties nevar atļauties tādus izdevumus.

Tomēr dzīvokļu īpašnieki, kas interesējas par iespējām uzstādīt gāzes katlus, vienmēr var saņemt konsultāciju uzņēmuma Latvijas gāze tehniskajā nodaļā, sacīja Makaris. Tur viņiem paskaidros, kāda modernizācija mājai vajadzīga tādam pieslēgumam un vai ir iespējams saņemt pašvaldības atļauju apkures veida maiņai.

Vēl viena ērtība – mīksts ūdens

Bet Jūrmalas labākajā mājā ir arī tādi risinājumi, kurus pārņemt ir vieglāk nekā gāzes apkures ideju. Tur pagrabā ierīkoti kvarca smilšu filtri ūdens attīrīšanai.

Kamēr Kauguros nebija ūdens atdzelžošanas stacijas, ūdens kvalitāte bija zema. Tagad stacija ir, bet mājā Tērbatas ielā joprojām tiek lietoti pašu filtri, jo šis prieks tikpat kā neko nemaksā.

– Vēl mums ir aparāts ūdens mīkstināšanai, – lepojas Jurijs Bernatovičs. – Mīkstināšanai pērkam speciālu sāli. Tonna maksā 180 latu, ar to pietiek aptuveni trim mēnešiem. Iedzīvotāji par šo materiālu maksā atbilstoši katra konkrēta dzīvokļa ūdens patēriņam. Toties viņiem vairs nav jāpērk ūdens mīkstinātāji, lai pasargātu veļas un trauku mazgājamās mašīnas no katlakmens.

„Rozā māju” pametām ar pārliecību, ka Jurijam Bernatovičam ir pilnīga taisnība. Daudzdzīvokļu mājas pārvaldīšana ir darbs, kas pa plecam jebkuram enerģiskam un gudram cilvēkam. Ja mājā ir tāds cilvēks, viņš droši var vienatnē mesties apsaimniekošanas viļņos, un pavisam drīz citi sacīs: „Lūk, paraugs, ko būtu vērts atdarināt!”

 
© 2012 Darīsim KOPĀ!