Juris Vidžis: „Jāstiprina dzīvokļu īpašnieku un pārvaldnieka savstarpējā cieņa un uzticēšanās!”

Uzņēmuma Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde vadītājs komentē jaunumus mājokļu pārvaldīšanas nozarē un nesenos Valsts kontroles revīzijas rezultātus

Kas mainījies dzīvojamo māju pārvaldīšanas un apsaimniekošanas nozarē pagājušajā gadā, un kādas pārmaiņas dzīvokļu īpašniekus gaida tuvākajā nākotnē? Uz šiem aktuālajiem jautājumiem atbild ilggadējs un pieredzējis praktiķis – uzņēmuma Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde (turpmāk – JNĪP) valdes loceklis Juris Vidžis.

Šogad JNĪP svinēs 22 darbības gadu jubileju. Uzņēmums Jelgavā apkalpo vairāk nekā 400 daudzdzīvokļu māju, kurās 98% dzīvokļu īpašnieku ir noslēguši pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumus, tādā veidā uzticot sava mājokļa pārvaldīšanu JNĪP.

Uzņēmums cenšas būt viens no visprogresīvākajiem pārvaldniekiem Latvijā. Tieši jelgavnieki pirmie Latvijā izveidoja informatīvo sistēmu interneta vidē, kurā dzīvokļu īpašniekiem ir iespēja ne tikai atrast visu informāciju par māju un personīgajiem norēķiniem, bet arī apmainīties viedokļiem ar pārvaldnieku un savā starpā. Savukārt kopš 2020. gada virtuālā vidē iespējams pieņemt lēmumus balsojot. Šogad JNĪP organizē starptautisku konferenci par pārvaldīšanas procesa digitalizācijas iespējām, uz kuru aicinās partnerus no Vācijas, Šveices, Baltkrievijas un Ukrainas. Ar šo konferenci uzņēmums atzīmēs savas informatīvās sistēmas desmitgadi.

JNĪP aktīvi darbojas Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijā. Tas pārvaldniekam dod iespēju visaugstākajā līmenī piedalīties ar nozares darbības uzlabošanu saistītos pasākumos. Nerisinātu vai līdz galam neatrisinātu jautājumu joprojām ir ļoti daudz.

■ ■ ■

– Mēs esam pārliecināti, ka ir pienācis laiks noteikt katras daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašnieku kopības statusu, – uzskata J. Vidžis. – Diemžēl Latvijā līdz šim laikam ir visai vāja izpratne par kopības institūciju: tā ir juridiska vai fiziska persona (jēdziens kopība visbiežāk tiek jaukts ar dzīvokļu īpašnieku biedrību un to, ka kopībā nav iespējams iestāties pēc īpašnieka brīvas izvēles – red. piezīme).

Piemēram, Vācijā dzīvokļu īpašnieku kopība ir daļēji juridiska persona, par kuru ziņas tiek ietvertas speciālā reģistrā.

– Ko mainīs tas, ja Latvijā tiks ieviesta dzīvokļu īpašnieku kopības statusa definīcija?

– Tas ne tikai stiprinās dzīvokļu īpašnieku atbildību, bet arī atvieglos sadarbību ar pārvaldnieku. Mēs, piemēram, uzskatām, ka tieši kopības statusa trūkums daudzējādā ziņā kļuva par bremzējošo faktoru iespējai izmantot visus siltināšanas programmas piedāvājumus un nākamībā tas turpinās bremzēt jebkuras dzīvokļu jautājuma sakārtošanas aktivitātes valsts vai pašvaldību mērogā, ja tās skars finanšu līdzekļu piesaistīšanu.

– Domājat, ka būs iespēja reģistrēt tūkstošiem dzīvokļu īpašnieku kopību?

– Es pavisam nemēģinu teikt, ka dzīvokļu īpašniekiem nāksies patstāvīgi veidot un reģistrēt juridisku personu – tam mums ir Biedrību un nodibinājumu likums, kurā ir noteikta dzīvokļu īpašnieku biedrību nodibināšanas kārtība. Katrai īpašnieku kopībai juridisks statuss būtu jāpiešķir automātiski.

■ ■ ■

– Vēl viena nopietna problēma Latvijā saistīta ar nepilnībām likumdošanā attiecībā uz mājas dzīvokļu īpašnieku reģistra vešanu. It kā gluži nebūtiska lieta, kas reizēm var novest pie nopietnām sekām.

– Kādām gan?

– Bieži jaunais dzīvokļa īpašnieks pēc pirkuma–pārdevuma līguma noslēgšanas nesteidzas reģistrēt īpašumu zemesgrāmatā. Saskaņā ar likumu dzīvoklis joprojām pieder pārdevējam. Viņam arī ir pienākums apmaksāt rēķinus. Var būt situācijas, kad pirkuma līgumā ir atrunāta rēķinu apmaksas kārtība, bet jaunais īpašnieks to var neievērot. Rezultātā pārvaldnieks dzīvokļu īpašnieku vārdā ir spiests sākt sarežģītu tiesvedību, kurā katra no pusēm cenšas piedzīt parādu. Jautājums – kam visas šīs problēmas?

Patlaban dzīvokļa īpašnieks ir persona, kas ieguvusi dzīvokļa īpašumu un īpašuma tiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā. Ko darīt gadījumos, kad cilvēks vienkārši nevēlas nostiprināt zemesgrāmatā ziņas par savu īpašumu? Līdz šai dienai neviens normatīvais akts šai procedūrai nav paredzējis termiņu. Tikai Ministru kabineta noteikumos Nr. 908 Mājas lieta vešanas un aktualizēšanas noteikumi 22.3.pantā noteikts, ka [dzīvokļa] īpašnieka maiņas gadījumā jaunais īpašnieks par to paziņo mājas lietas kārtotājam 10 darbdienu laikā pēc īpašumtiesību nostiprināšanas attiecīgajā zemesgrāmatā, iesniedzot zemesgrāmatas apliecības kopiju. Praktiskajā dzīvē šī prasība reti tiek ievērota, tādēļ no likumdošanas viedokļa lielu lomu nespēlē.

– Kā pārvaldnieki ar šo lietu tiek galā?

– Reāli pārvaldnieks katrai mājai veido dzīvokļu īpašnieku reģistru, kurā cenšas norādīt aktuālāko informāciju. Tas ir ļoti svarīgi, jo tikai dzīvokļa īpašniekam ir balsstiesības lemt jautājumus, kuri saistīti ar mājas pārvaldīšanu un tikai dzīvokļa īpašniekam ir atļauts pieprasīt un iegūt no pārvaldnieka ziņas un dokumentus par mājas pārvaldīšanu. Ja pārvaldniekam nav aktuālas informācijas, tad šos datus var iegūt nepiederošas personas, kaut vai iepriekšējais īpašnieks.

Šajā saistībā minēšu vēl kādu ļoti nopietnu problēmu: pašlaik Latvijā visi parādi par pārvaldīšanu un saņemtajiem pakalpojumiem ir dzīvokļa īpašnieka parādi. Taču būtu jāsaprot, ka parādus vajadzētu piesaistīt dzīvoklim, bet ne īpašniekam.

– Par šo jautājumu jau daudzus gadus notiek diskusijas Saeimā!

– Man nav saprotams, kādēļ jautājums joprojām ir neatrisināts. Minēšu piemēru: pašlaik pēc spēkā esošā likuma dzīvokļu īpašnieki, pārvaldnieki vai pakalpojumu sniedzējs ir spiesti norakstīt visus parādus, kuri ir nesamaksāti pēc dzīvokļu īpašnieka maksātnespējas procesa. Ja parāds būtu piesaistīts nevis īpašniekam, bet īpašumam, tad nezustu cerība to atgūt.

■ ■ ■

– Izskatās, ka Saeimai trūkst politiskas motivācijas šo problēmu risināt. Tāpat kā dalītā īpašuma jautājumu. Pirms gada par to rakstījām, vai ir kas mainījies?

– Jautājuma sakārtošana par privātīpašniekiem piederošo zemi zem daudzdzīvokļu mājām tik tiešām ir ievilkusies. Jāatgādina, ka 2019. gada maijā pēc Konstitucionālās tiesas lēmuma tika atcelts maksimālās maksas apmēra regulējums. Pagājušajā gadā nomas maksa atgriezās pie 6% no zemes kadastrālās vērtības gadā. Savukārt gadījumos, kad starp dzīvokļu un zemes īpašnieku izceļas strīds, nomas maksas apmēru nosaka tiesa.

– Kā ar zemes nomas jautājumu tiek galā Jelgavā?

– Jelgavnieki ir sapratuši, ka par svešas zemes izmantošanu tik un tā būs jāmaksā pat tad, ja īpašnieks gadiem par sevi nebūs atgādinājis. Lai ātrāk uzkrātu nepieciešamo līdzekļu apjomu, šādu māju dzīvokļu īpašnieki reizēm izlemj nedaudz paaugstināt pārvaldīšanas maksu. Šī maksa tiek novirzīta zemes īpašnieka prasību apmierināšanai.

Kopumā Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijā dominē ļoti radikāls viedoklis attiecībā uz dalīto īpašumu: kurš šo putru ar saimnieku zemi ir savārījis, tam tā arī ir jāizstrebj.

– Jūs domājat – valsts?

– Protams. Galvenā privātīpašnieku zemes problēma ir saistīta ar ļoti dārgo iespēju to izpirkt. Nesen tika veikti aprēķini, kuri parādīja, ka jelgavniekiem, kuri piekristu izpirkt saimnieka zemi, nāktos maksāt 500–600 eiro no katras mājsaimniecības. Savukārt, ja būtu izveidota valsts atbalsta programma, kas ļautu cilvēkiem maksājumu grafiku izveidot uz 10 gadiem, tad praktiski ikviens Jelgavas iedzīvotājs, kura īpašums atrodas uz saimnieka zemes, varētu atļauties zemi izpirkt. Tikai – nekādas atbalsta programmas nav. Ja mēs paskatāmies uz Rīgu, kur zemes cenas ir pavisam citas, tad katrai ģimenei, lai zemi izpirktu, būtu jāmaksā 5000–6000 vai vēl vairāk eiro. Saprotams, ka bez valsts atbalsta programmas tas praktiski nav iespējams.

■ ■ ■

– Patlaban Saeima skata vēl kādu interesantu grozījumu Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kurš pārvaldniekam dos tiesības avārijas gadījumā iekļūt dzīvoklī bez dzīvokļa īpašnieka klātbūtnes. Vai jums tas šķiet saprātīgi?

– Jautājums tik tiešām ir svarīgs, un mēs Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijā uzskatām, ka būtu pārsteidzīgi dot pārvaldniekam tiesības patstāvīgi novērtēt situāciju, lai nesankcionēti atvērtu durvis dzīvoklim, kurā ir atgadījusies avārija. Ir arī saprātīgāki varianti. Pēc grozījumu veikšanas varētu paredzēt šādu kārtību: lai saņemtu sankciju atvērt durvis, nepieciešamības gadījumā pieaicinot Valsts policijas vai Ugunsdzēsības dienesta inspektorus, pārvaldniekam jāsaņem dežūrtiesneša vai dežūrprokurora atļauja.

– Runājot par avārijām. Ja mājā plīst ūdensvads un tas ir par pamatu apdrošināta dzīvokļa saliešanai, apdrošināšanas kompānijas vaino apsaimniekošanas uzņēmumu, kurš it kā esot bijis nevērīgs. Ko par to domā pārvaldnieki?

– Patlaban pārvaldniekiem ir sarežģītas attiecības ar dzīvokļu īpašumu apdrošinātājiem. Kā mēs zinām, pavisam nesen bija Valsts kontroles ziņojums par dzīvojamo māju stāvokli. Revīzijas ziņojumā ir teikts, ka apdrošināšanas kompānijas, veicot īpašuma apdrošināšanu, novērtē dzīvojamās mājas un tās inženierkomunikāciju tehniskā nolietojuma pakāpi. Nevar piekrist Valsts kontroles revīzijas ziņojumam: Jelgavā un, kā apgalvo kolēģi, citās Latvijas pilsētās tas tā nav. Tālāk Valsts kontroles revīzijas ziņojumā ir teikts, ka apdrošināšanas prēmija palielinās atkarībā no mājas nolietojuma pakāpes – jo nolietojuma pakāpe lielāka, jo vairāk maksā apdrošināšanas polises īpašnieks. Vēlreiz vēlos izskaidrot šo apgalvojumu – tikai ēkas pārvaldnieks vislabāk zina mājas nolietošanās pakāpi, taču neviena apdrošināšanas kompānija, noformējot polisi, pie mums nav vērsusies.

Pašlaik ir tā – apdrošināšanas kompānijas noformē polises un izmaksā prēmiju, piemēram, ūdensvada plīsuma rezultātā nolietam dzīvoklim, bet pēc tam regresa kārtībā vēršas pret pārvaldnieku, prasot kompensāciju par savlaicīgi neveiktu vizuālo apsekošanu un avārijas pieļaušanu. Mēs kā pārvaldnieki uzskatām, ka neesam spiesti veikt to inženierkomunikāciju vizuālo apsekošanu, kuras saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem ir sasniegušas kapitalizācijas termiņu – kalpošanas laiks ir beidzies un tās ir nolietojušās. Tas nozīmē, ka pašiem dzīvokļu īpašniekiem ir jāpieņem lēmums par cauruļvadu nomaiņu un jāizlemj veids, kā šiem darbiem tiks nodrošināts finansējums. Pārvaldnieks iesaistās ar visu iespējamo palīdzību, piemēram, informē, izveido darbu izmaksu tāmes, organizē darbus utt. Tikai jāatceras viens – ja iedzīvotāji nenodrošina finansējumu, pārvaldnieks pats neveiks nevienu darbu.

Uzskatu, ka šī iemesla dēļ konflikts starp apdrošināšanas uzņēmumiem un pārvaldniekiem ir jārisina radikāli: pirmkārt, piespiest apdrošināšanas kompānijas pirms darījuma slēgšanas tik tiešām noskaidrot mājas patieso tehnisko stāvokli; otrkārt, atbrīvot ēkas pārvaldnieku no atbildības par gadījumiem, ja avārija notikusi kalpošanas laiku pārdzīvojušām komunikācijām.

■ ■ ■

– Jūs jau pieminējāt Valsts kontroles ziņojumu, kurā bija teikts, ka mūsu valstī daudzas mājas pamazām pārvēršas par drupām. Kā jūs vērtējat šo apgalvojumu?

– Pētījums ir veikts, un tā secinājumi tik tiešām ir ārkārtīgi svarīgi. Kāds cēlonis ir ļoti daudzo māju kritiskajam stāvoklim? Es teiktu, ka tās ir sekas vienotas mājokļu politikas trūkumam, kuras mums valstī nav kopš 2007. gada. Mums ļoti nepieciešams valsts redzējums, kurā būtu skaidri definēti nozares mērķi un noteiktas prioritātes. Pamatojoties uz šīm nostādnēm, varētu izstrādāt normatīvos aktus.

Bez plāna dzīvojamais fonds tik tiešām kļūst nelietojams. Tiesa, pētījuma laikā Valsts kontrole atradusi arī trīs vaininiekus: tie, izrādās, ir dzīvokļu īpašnieki, pārvaldnieki un pašvaldības. Šādam slēdzienam es nevaru piekrist! Kur tad paliek ceturtā ieinteresētā puse – valsts.

– Vai jūs varat tādus apgalvojumus atspēkot?

– Iesākumā atcerēsimies, kā iedzīvotāji kļuva par privātīpašniekiem. Pagājušā gadsimta 90. gados tika pieņemts likums Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, kurš iedzīvotājiem ļāva privatizēt katram savu dzīvokli. Jautājums – vai dzīvojamais fonds bija sagatavots nodošanai privātās rokās un vai kļūšanai par privātīpašniekiem bija sagatavoti iedzīvotāji – līdz tam tipiski patērētāji? Beigu beigās – vai dzīvokļu privatizācijas cena atbilda mājas kopējam tehniskajam stāvoklim un nolietojuma pakāpei? Nē, nē un nē, tādēļ tagad mēs izbaudām valsts pieļauto seno kļūdu augļus pilnā apmērā.

– Ko valstij vajadzēja izdarīt pirms 20–25 gadiem, lai kļūdas nepieļautu?

– Pirmkārt, valstij ir jāuzņemas atbildība par to, ka jaunie privātīpašnieki netika apmācīti par tādiem būt. Kaut arī Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija bija sagatavojusi metodiskās izdales brošūras, to mērķis bija pamudināt dzīvokļu īpašniekus atsacīties no namu pārvalžu profesionāļiem, dibināt kooperatīvās sabiedrības un sākt mājas pārvaldīt pašiem. Nevēlos noniecināt pārvaldīšanas formu, jo katrai ir tiesības pastāvēt, tomēr atgādināšu, ka katra atsevišķa māja ir pilsētas vienotās infrastruktūras sastāvdaļa. Ja cilvēks, kurš nav profesionālis, sāks pārvaldīt atsevišķu pilsētas infrastruktūras daļu, kaut arī nelielu, var rasties lielas problēmas. Atkārtoju vēlreiz, ka nenoliedzu šādu pārvaldīšanas formu, bet uzskatu, ka pārvaldniekam, kaut arī vissīkākajā struktūrā, ir jābūt ar zināšanām, kuras atbilst noteiktam kvalifikācijas līmenim. Neskatoties uz prasībām likumā, patlaban valsts pieļauj īpašniekiem bez pieredzes un izglītības pašiem pārvaldīt savu māju.

■ ■ ■

– Valsts kontroles revīzijas ziņojuma noslēgumā minēts, ka dzīvojamo māju nonākšana teju vai nelietojamā stāvoklī ir dzīvokļu īpašnieku atbildība, jo viņi nevēlas pietiekami daudz ieguldīt. Tas nozīmē, ka vaina nav pārvaldniekā, bet gan finanšu līdzekļu apjomā, kurus nodrošina dzīvokļu īpašnieki.

– Lai noteiktu, kāds maksājumu apjoms ir pietiekams mājas uzturēšanai kārtībā, ir jāmaina normatīvais regulējums.

Paskaidrošu ar piemēru no Jelgavas: pilsētā lielākā daļa dzīvokļu īpašnieku savas mājas pārvaldīšanas tiesības ir pārņēmuši un ar mums kā pārvaldnieku noslēguši pārvaldīšanas pilnvarojuma līgumu. Tas nozīmē, ka viņi paši pieņem lēmumu par pārvaldīšanas maksas lielumu, savukārt prakse rāda – ja kopsapulcei būs kaut mazākā iespēja apsaimniekošanas maksu nepaaugstināt, viņi šo iespēju izmantos. Manuprāt, par obligātās pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas apjomu būtu jādomā valsts mērogā. Ja šo maksu apstiprinātu, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulators, iedzīvotāji tam uzticētos daudz vairāk. Tā mēs nonākam pie nākamā jautājuma – vai būtu pieļaujama šāda maksas ieviešana, zinot, ka daļa iedzīvotāju to nevarēs atļauties? Runa ir par vidējo ienākumu līmeni mūsu valstī. Un atkal nonākam pie sākumā minētā – ja valsts savus iedzīvotājus būtu sagatavojusi privātīpašnieku lomai un vispirms izskaidrojusi, ka turpmāk ik mēnesi būs jāmaksā noteikta summa par mājas uzturēšanu, tad nebūtu pašreizējā situācija ar daļēji vai galīgi postā aizlaistiem īpašumiem.

■ ■ ■

– Daudzām padomju laikā būvētajām ēkām kalpošanas laiks ir teju beidzies. Jūsu viedoklis par to, kas notiks ar šiem īpašumiem pat pie visrūpīgākās apsaimniekošanas?

– Šis jautājums ir ļoti savlaicīgs. Lēmums, uz kādiem nosacījumiem būs pieļaujama šo būvju ekspluatācija pēc to kalpošanas laika beigām, būs jāpieņem valstij, kā arī jāuzņemas pilna atbildība par sekām, jo nevienam līdz galam nav skaidrs, kādā stāvoklī atrodas katra konkrētā māja.

– Kādu jūs redzat izeju?

– Domāju, ka visām mājām, kurām saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem ir beidzies ekspluatācijas termiņš, ir jāveic tehniskā apsekošana. Speciālists, apsekojot mājas konstrukcijas un inženierkomunikācijas, precīzi var noteikt, kuras no tām vēl var kalpot, kuras – nekavējoties jānomaina. Ļoti iespējams, ka atradīsies konstruktīvie elementi, kurus nomainīt nebūs iespējams, tādēļ īpašnieki var saņemt slēdzienu – māju ekspluatēt aizliegts vai nav lietderīgi to atjaunot.

■ ■ ■

– Ko darīt gadījumos, kad dzīvokļu īpašniek uzreiz nevarēs samaksāt mājas atjaunošanas izmaksas?

– Atbilde uz šo jautājumu daļēji ir dota Ministru kabineta noteikumos Nr. 408 Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas aprēķināšanas noteikumi, kurus izmanto dzīvokļu īpašnieku valdījumā nepārņemtajās mājās. Mūsuprāt, šiem noteikumiem vajadzēja būt ar vienreizēju pielietojumu, bet patlaban tie tiek pielietoti jau kuro gadu pēc kārtas.

Noteikumos ir skaidri pateikts, ka pārvaldniekam piedāvājumā jāietver maksājumi par turpmākajos periodos veicamo dzīvojamās mājas atjaunošanu vai pārbūvi, ja tehniskās apsekošanas atzinumā ir secināts, ka dzīvojamās mājas turpmākās ekspluatācijas priekšnoteikums ir dzīvojamās mājas atjaunošana vai pārbūve. Mājas atjaunošanas maksu piedāvāja sadalīt uz trim gadiem. Ar to valsts pēc būtības bija apstiprinājusi mehānismu, kā visas mājas varētu atjaunot trīs gadu laikā. Tātad šī gada beigās mājas, kurās dzīvokļu īpašnieki nav pārņēmuši pārvaldīšanas tiesības, būtu atjaunotas.

– Kādēļ tas nenostrādāja?

– Mēs Jelgavā godīgi pacentāmies šos noteikumus piemērot, tādēļ piedāvājām dzīvokļu īpašniekiem atbilstošu maksu. Visaugstākā maksa kādam namam sasniedza 20 eiro par vienu kvadrātmetru nākamajos trīs gados. Jautājums – vai to vispār kāds ir spējīgs samaksāt?

Visinteresantākais notika pēc tam. Kad bijām paziņojuši par jauno pārvaldīšanas maksu, mājas dzīvokļu īpašnieki pieņēma lēmumu par pārvaldīšanas tiesību pārņemšanu. Pēc tam tās tik un tā palika mūsu klienti, tikai jaunajā statusā kopsapulcē atsakoties no JNĪP iepriekš aprēķinātās maksas.

■ ■ ■

– Esam pietiekami runājuši par visas nozares problēmām valstiskā mērogā, piedāvāju pastāstīt, kādi jaunumi ēku apsaimniekošanā sagaida tieši Jelgavas iedzīvotājus?

– Uzņēmuma informatīvajā sistēmā ir izveidota iespēja pieņemt lēmumus virtuālajā vidē. Aktīvi izmantojot šo iespēju, esam pārliecinājušies, ka „virtuālās sapulces” ļoti atvieglo lēmumu pieņemšanu. Esam novērojuši, ka uz elektroniskā vidē izsūtītiem jautājumiem cilvēki reaģē ātrāk, kas ļauj operatīvi pieņemt lēmumu. Virtuālā vide palīdz arī tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri dzīvo un strādā ārzemēs. Sasniegt šos cilvēkus, iesaistīt viņus māju pārvaldīšanā – lūk, katra mājas pārvaldnieka uzdevums.

Uzņēmuma darbībā ir iedzīvotājiem arī ne tik tīkami jaunumi – sākot no šī gada 1. janvāra, esam slēguši visus norēķinu punktus, kuros iedzīvotāji varēja samaksāt rēķinus.

– Kāds tam iemesls?

– Šo punktu uzturēšanai nepieciešamo izmaksu pieaugums. Korekcijas ievieš pati dzīve – pieaugot iespējai pašiem dzīvokļu īpašniekiem apmaksu veikt distancēti, samazinās to cilvēku skaits, kuri izmanto norēķinu punktus.

– Kā iedzīvotāji pašlaik norēķinās par saņemtajiem pakalpojumiem?

– Esam noslēguši līgumu ar veikalu ķēdi Maxima, kas iedzīvotājiem šajos veikalos ļauj norēķināties ne tikai Jelgavā, bet arī visā Latvijā. Pakalpojuma maksa ir 0,50 eiro. Esam noslēguši līgumu arī ar uzņēmumu Latvijas Pasts. Komisijas maksa ir nedaudz augstāka – 0,90 eiro. Atgādinu, ka dzīvokļu īpašnieki var norēķināties uzņēmuma informatīvajā sistēmā, izmantojot katrs savu internetbanku, un šis pakalpojums ir bezmaksas.

Atzīšu, ka patlaban izskatām iespēju ieviest maksu par rēķinu piegādi papīra formātā. Lielākā daļa klientu pašlaik saņem rēķinus virtuālajā vidē, izmantojot informācijas sistēmu. Jo mazāks skaits vēlas saņemt papīra rēķinus, jo palielinās katra rēķina sagatavošanas un nosūtīšanas izmaksas.

– Iespējams, ka daudzi būs neapmierināti ar šo jauno kārtību.

– Galīgā lēmuma vēl nav, tādēļ nav pamata uztraukumam. Ja runājam par neapmierinātību, tad ir vēl kāda problēma, ar ko saskaramies ikdienā, – tā ir sarežģītā komunikācija ar klientiem, it sevišķi – pa tālruni. Sāksim ar to, ka daudzi zvanītāji nav dzīvokļu īpašnieki, tādēļ viņiem nav tiesību saņemt jelkādu informāciju no pārvaldnieka.

Esam noteikuši, kādu informāciju mūsu darbinieki drīkst sniegt telefoniski, bet kāda informācija ir izpaužama tikai personīgi, pirms tam pārliecinoties, vai to sniedzam dzīvokļa īpašniekam.

Ir klienti, kuri, sarunājoties ar mūsu darbiniekiem, ir rupji un nesavaldīgi. Vēlos atgādināt, ka laba pārvaldība ir iespējama tikai tad, ja starp klientu un viņa mājas pārvaldnieku valda savstarpēja cieņa un uzticība.

Ja dzīvokļu īpašnieki nenovērtēs tos, kuri pārvalda viņu īpašumus, tad drīz vairs nebūs pārvaldnieku – profesionāļu. Mēs to redzam jau pašlaik. Ja kādreiz pie mums darbā stājās jauni profesionāļi, tad tagad viņi vienkārši mūk no nozares, nevēlētos izjust klientu negatīvo attieksmi.

Ar to es nevēlos sacīt, ka dzīvokļu īpašniekiem, klusu ciešot, ir jāpieņem jebkuras pārvaldnieka izdarības. Gluži pretēji – dzīvokļa īpašniekam ir jābūt prasīgam, tikai – nepārkāpjot robežu. Robežu, aiz kuras ir viss personīgais – lamas, rupjība un nekaunība. Tas pats attiecas uz pārvaldnieku – bez uzmanības un cieņas pret klientu viņš darboties nevarēs.