Teju teju Latvijā var atkārtoties deviņdesmito gadu beigu posma apkaunojošā katastrofa. Atceraties? Toreiz no dzīvokļiem tika izlikti desmiti tūkstoši ģimeņu. To vaina bija norādīta komunālo pakalpojumu rēķinos rindiņā „Pavisam kopā”. Citiem vārdiem, šie cilvēki bija palikušu parādā par dzīvokli (bieži vien ne pēc savas gribas un ne ļaunprātības, bet drausmīgas nabadzības dēļ). Tā vietā, lai saņemtu valsts atbalstu, viņi saņēma pavēsti par izlikšanu no dzīvokļa. Ekonomiskā situācija Latvijā pašreiz atgādina toreizējo. Vieni no pirmajiem krīzes sociālās sekas sāka izjust Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra darbinieki.
Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs gadā saņem simtiem un tūkstošiem iesniegumu. Tie ir kā vienas lielas grāmatas lapas, kas stāsta par ļaužu nelaimēm un bailēm. Krīzes nomāktie cilvēki strīdas un šķiras, sit cits citu un pašu bērnus. Tiem, kas nenonāk tādā morālā pagrimumā, arī neklājas viegli: šobrīd daudzi saņem no namu pārvaldēm draudīgas brīdinājuma vēstules par izlikšanu no dzīvokļa. Daži gadījumi ir vienkārši kliedzoši.
„Bagātnieki” no grausta
Pirms dažām nedēļām uz redakciju atnāca kāda Zemgales priekšpilsētas iedzīvotāja, sešu bērnu māte. Antonam, jaunākajam, ir tikai pusotra gadiņa, vecākajai meitai Natašai – vienpadsmit. Ja ne šodien, tad rīt šī ģimene var izrādīties izlikta uz ielas.
– Mēs pēdējiem spēkiem maksājām par komunālajiem pakalpojumiem, atdodot namu pārvaldei pat bērnu pabalstus, – pastāstīja ģimenes māte Anna. – Bet dzīvoklis mums liels, četras istabas. Spēki izsīka, sāka krāties parāds.
Klausoties jaunās sievietes stāstījumu, mati ceļas stāvus gaisā. Es skaidri zinu, ka daudzbērnu ģimenēm pašvaldība sniedz sociālo palīdzību, samaksājot lielāko daļu no dzīvokļa rēķina. Kāpēc Anna nesaņem šādu atbalstu? Izrādās, lielā ģimene ir „nogrēkojusies” likuma priekšā.
– Nesen nomira mana vīra Roberta māte un atstāja mantojumā mazu dzīvoklīti Āgenskalna priežu rajonā. Dzīvoklis atrodas pirms kara celtā koka mājā bez ērtībām, bet mēs nopriecājāmies: pēc dažiem gadiem vecākā meita jau būs liela un varēs pārcelties, lai sāktu patstāvīgu dzīvi. Ar vīru nospriedām, ka tikmēr dzīvokli Āgenskalnā varam izīrēt.
Nospriest jau Anna ar Robertu nosprieda, tikai neiedomājās, ka tādā veidā pārkāpj Rīgas domes bargos noteikumus. Saskaņā ar tiem ģimene, kas iegādājusies otru dzīvokli, tiek uzskatīta par turīgu, un nevienam nav nekādas daļas par to, ka tas ir visai bēdīga izskata mājoklis, ko mūsdienās pat izīrēt nav iespējams.
– Vairākus mēnešus sociālie dienesti turpināja mums maksāt pabalstu, bet pagājušajā rudenī strikti atteica. „Pietiek! Tagad jums ir otrs dzīvoklis, varat to pārdot un kādu laiku iztikt ar saņemto naudu,” sociālā darbinieka teikto atkārto Anna.
Izeja – aizbraukt no Latvijas?
Pārbiedētie vecāki publicēja sludinājumu, ka pārdod otru dzīvokli, taču velti gaidīja pircējus – sākās krīze. Veco dzīvokli neviens pat skatīties negribēja, degunu raustīja arī potenciālie īrnieki. Tuvojās ziema, bet ģimene ar sešiem bērniem palika ar garu degunu.
Sākumā likās, ka palīdzēt Annai nebūs sarežģīti. Rīgas dome taču pozicionē sevi kā iedzīvotāju atbalstītāju, gatavu iedziļināties viņu nelaimēs. Ar daudzbērnu ģimenes dokumentiem rokās sākām ceļojumu pa pilsētas vadības kabinetiem. Un... visur saņēmām atteikumu lietu izskatīt individuālā kārtā. „Lai vecāki iet strādāt!” neoficiālā sarunā sacīja kāds deputāts. „Bērnus sataisīt zina, bet pēc tam skrien uz pašvaldību, lai tā šos barotu”.
Tādas attieksmes apmulsināti, steidzām uz Labklājības departamentu. Tur Annas iesniegumu, ko papildināja mani zvani un asaraini stāstījumi par jaunās ģimenes problēmām, laipni pieņēma un apsolīja izskatīt individuāli. Taču pēc divām nedēļām mūsu lasītāja atkal saņēma sociālās palīdzības atteikumu.
– Ko darīsiet? – jautāju sagumušajai mātei, kura šajās dienās ne par ko citu nespēj domāt kā vienīgi par 500 latu lielo dzīvokļa parādu.
– Nezinu. Varbūt brauksim prom no Latvijas. Šeit mēs nevienam neesam vajadzīgi.
Tādu pašu jautājumu – ko darīt ģimenei? – uzdevu Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra problēmu izpētes nodaļas vadītājai Ludmilai Gulbei. Un pārliecinājos, ka pat centrā strādājošie altruisti, kas divpadsmit gados izglābuši no nelaimes ne mazums bērnu un viņu vecāku, ir bezspēcīgi aklās birokrātiskās mašīnas priekšā.
– Rīgā Annai un Robertam palikusi tikai viena iespēja – pārdot vienu no dzīvokļiem un pašiem mitināties mazākā platībā, – saka Ludmila Gulbe.
Kad kārtējo reizi nošausminos – sak, kā tā var? – atbildē skan skumja atklāsme:
– Jūs vēl neesat redzējusi, cik briesmīgos apstākļos dzīvo daudzas citas daudzbērnu ģimenes.
Lietuva un Igaunija izvairījās no nelaimes
Tas ir iegansts sarunai. Lai gan domē nikni tika spriests par pašu Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra eksistenci, tā direktors Jānis Gulbis piekrita tikties ar jūsu korespondenti. Acīmredzot arī viņam daudz kas sasāpējis...
– Līdzīgi grūti laiki Latvijas iedzīvotājiem sākās 1995. gadā, – atceras Jānis Gulbis, pats pieredzējis politiķis, bijušais Saeimas un pašvaldības deputāts. – Līdz tam valstī tika realizēta saudzējoša sociālā atbalsta politika. 50 procenti naudas pabalstiem tika piešķirti no valsts budžeta, 50 procenti – no pašvaldības kases. Bet 1995. gadā varasvīri nolēma, ka valstij vajadzīgs bezdeficīta budžets. Tā vārdā tika samazināti daudzi valsts izdevumi, un vairāk par visiem cieta paši trūcīgākie iedzīvotāji, kuriem gluži vienkārši atņēma valsts sociālo palīdzību. Nabadzīgā pašvaldība nevarēja maksāt tik daudz, cik būtu vajadzīgs. Tarifi auga. Sākās komunālo maksājumu parādnieku izlikšanas no dzīvokļiem pirmais vilnis. Augstāko punktu tas sasniedza 2000. gadā, kad tiesā tika iesniegti 12 tūkstoši tādu prasību.
Jānis Gulbis stāsta, ka mūsu kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā izdevās izvairīties no tādas nelaimes. Kā? Pateicoties pārdomātiem likumiem. Tur valsts izpildīja savu pienākumu pret tautu un izdarīja grozījumus konstitūcijā. Šajos grozījumos teikts, ka tiesības uz mājokli ir vienas no cilvēka pamattiesībām, kuras nevar atņemt. Tāpēc Lietuvas un Igaunijas tiesas nepieņem izskatīšanai lietas par izlikšanu no dzīvokļa. Namu pārvaldēm pie mūsu kaimiņiem ir tiesības no nemaksātājiem piedzīt tikai naudas parādu.
– Es cīnījos par to, lai Latvijā pieņemtu līdzīgu likumu, bet cietu neveiksmi, – atceras Jānis Gulbis. – Sešas reizes Saeima noraidīja mūsu piedāvāto labojumu! Es tik ilgi nevienu neliku mierā, ka beidzot mani izmeta no Bērnu tiesību aizsardzības komisijas. Bet es joprojām uzskatu: ja Saeima būtu aizsargājusi Latvijas iedzīvotājus, tas mainītu pašu valsts politiku. Deputātiem nāktos nopietni padomāt, pirms pieņemt kārtējo cilvēkiem nelabvēlīgo likumu, jo daļa atbildības gultos uz valsti un dārgi izmaksātu tās budžetam.
Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktoram joprojām ir labi sakari ar Lietuvas un Igaunijas politiķiem. Nesen Viļņā Jāni Gulbi vēlējās uzklausīt pat veseli seši Lietuvas Seima deputāti. Saruna ilga četras stundas.
– Latvijā jau mani neviens neuzklausa, ka tik Gulbis būtu tālāk un netraucētu ar savām idejām! – bilst Jānis. – Īpaši nepārdzīvoju, ja jau tālāk, tad tālāk. Bet es labi saprotu garīgās pasaules likumus: laba ideja agrāk vai vēlāk atradīs cilvēku, kam tā būs vajadzīga.
Ja atgriežamies pie iedzīvotāju aizsardzības abās pārējās Baltijas valstīs, atkal izrādās, ka kaimiņi mūs apsteiguši. Lietuvā, pēc Jāņa Gulbja teiktā, jau sen pieņemts saudzējošs likums: ja komunālie maksājumi pārsniedz 25% no ģimenes kopējā budžeta, pārsniegumu maksā valsts. Latvijā pagaidām viss ir otrādi.
– Vienmēr atceros situāciju deviņdesmito gadu vidū. Tolaik sievietēm bērna kopšanas pabalsts bija četri lati. Dažām tas bija vienīgais pastāvīgais ienākums. Lietuvā viņas par dzīvokli samaksātu vienu latu un nekad nenonāktu uz ielas, turpretī mūsu māmiņām nācās namu pārvaldei atdot visus četrus latus, un beigu beigās vēl viņas izlika no dzīvokļa kā ļaunprātīgas nemaksātājas, – situāciju kaimiņvalstīs salīdzina Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors.
Nepieļaut atkārtošanos!
Atcerēties deviņdesmito gadu vidu ir smagi un kauns. Neviens tā īsti pat nesaskaitīja uz ielas izliktos cilvēkus, bet runa ir par desmitiem tūkstošu ģimeņu, no kurām daudzās bija bērni. Dzīvokļa zaudēšanas sekas vecākiem bija briesmīgas: bāriņtiesas speciālistiem gribot negribot vajadzēja atņemt bērnus bez pajumtes palikušajām mātēm un nosūtīt uz bērnunamiem.
– Agrāk Rīgā vispār nebija bērnunamu, – apgalvo Jānis Gulbis, – bet pēc cilvēku izlikšanas no dzīvokļiem tāda iestāde vispirms tika atvērta Ziemeļu rajonā, kur bērnunamam atdeva divus bijušos bērnudārzus, pēc tam Teikā, Pļavniekos un Imantā. Jūs tikai padomājiet, ko mēs te Latvijā esam sadarījuši! Cik daudziem bērniem atņēmuši ģimeni, trūkumā nonākušajiem vecākiem likdami vākties laukā no dzīvokļa, cik daudzus pieaugušos noveduši līdz pašnāvībai, narkomānijai vai alkoholismam.
Bet tas smagais laiks kļuva arī par pavērsiena punktu. Jānis Gulbis, tolaik vienīgais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvis Rīgas domē, panāca, ka galvaspilsētā izveido Bērnu tiesību aizsardzības centru. Lēmumu par šādas iestādes atvēršanu dažādās komitejās apsprieda veselu gadu. Pēc tam bērnu tiesību aizstāvjiem piešķīra nožēlojamas telpas Hanzas ielā. Tur, kur pašlaik atrodas Jāņa Gulbja kabinets, savulaik bija laboratorija, kurā noteica ceļa seguma kvalitāti.
– Viņi domāja, ka es šajās telpās lauzīšu kaklu, bet es nelauzu, – iesmejas direktors. – Visu remontu paveicām par 6 tūkstošiem latu (tai pašā laikā remonts Rīgas bāriņtiesas telpās, kuras bija daudz labākā stāvoklī, izmaksāja 60 tūkstošus latu). Sākumā bija daudz zvanu, rinda stāvēja līdz durvīm. Tagad nekādas rindas pie mums jūs neredzēsit. Kāpēc? Tāpēc, ka uz mūsu izkārtnes rakstīts, ka apmeklētājus pieņemam katru dienu no rīta līdz vakaram, nevis vienu dienu nedēļā kā citi ierēdņi.
Bieži vien sūdzības vispirms izskata Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra sešas rajonu komisijas. Bez tam centrs atbalsta jauniešu kustību „Bērns palīdz bērnam”. Nākamie tiesībsargi darbojas 92 Rīgas skolās, aizstāvot klasesbiedrus pret ņirgāšanos, palīdzot viņiem atrast vietu sabiedrībā. Pavisam centrā strādā aptuveni 30 cilvēku, neskaitot brīvprātīgos.
Vecāki parādu un kredītu spīlēs
– Gada sākumā jutām, ka slodze aug. Paziņojumu par bērnu tiesību pārkāpumiem Rīgā kļūst aizvien vairāk, – stāsta Jānis Gulbis. – Un aizvien vairāk ir ar cilvēku komunālajām problēmām saistītu sarežģītu gadījumu. Piemēram, nesen pie mums vērsās triju bērnu tēvs. Deviņdesmitajos gados viņš parāda dēļ zaudēja dzīvokli, bet pēc tam, „treknajos” gados, atrada labu darbu un nolēma nopirkt jaunu mājokli, aizņemoties naudu bankā. Un tad sākās krīze. Darba atkal nav, bet aizņēmums bankai jāatdod, un tam nepieciešami 210 latu mēnesī. Vīrietis vērsās sociālajā dienestā ar lūgumu piešķirt bērniem skolā un bērnudārzā brīvpusdienas, bet inspektore negaidīti atteica palīdzību: „Jums taču ir bankas kredīts!” Tēvs apjukumā atskrēja pie mums, un pareizi darīja, jo nav neviena likuma, kas domei aizliegtu palīdzēt cilvēkam, kurš bankā ir paņēmis aizdevumu. Es tikos ar Labklājības departamenta juridiskās nodaļas vadītāja vietnieci un skaidri un gaiši noprasīju: „Kā jūsu darbinieki iedrošinās dot sociālajiem dienestiem tādus rīkojumus? Jūs neesat tā vara, kam ir tiesības pieņemt lēmumus. Un nestāstiet cilvēkiem niekus!”
Tā ir tikai viena epizode, Jānim Gulbim jānoskaidro desmitiem tādu. Jautājumus par pabalstu izmaksu viņš var palīdzēt atrisināt, bet daudzas citas ekonomiskās krīzes izraisītas rīdzinieku ģimenes problēmas atrisināt nav viņa spēkos.
– Bērnu pasaulē valda savi likumi un ir savi grupējumi – saka direktors. – Pieņemsim, ka vēl vakar zēna vecāki bija turīgi, viņiem bija labs darbs un viņi zēnam deva labu kabatas naudu. Puika pieslējās turīgo bērnu grupai un nicīgi izturējās pret trūcīgajiem vienaudžiem. Nu vecāki ir zaudējuši darbu, naudas vairs nav. Kas tālāk? Turīgajiem tāds biedrs nav vajadzīgs, viņš ir zaudējis agrāko statusu. Iet pie trūcīgajiem arī bērns nevēlas. Ticiet man, tādi bērni ir ļoti bīstami! Melanholiskā tipa pusaudži sarežģītā situācijā var izdarīt pašnāvību, bet holēriķi problēmas sāk risināt ar dūrēm. Situācijas uzlabošanos pagaidām nesaskatu. Šķiršanās un skandāli, strīdi un kautiņi – tādu gadījumu ar katru dienu ir aizvien vairāk.
Centru gandrīz slēdza
Šķiet, domei vajadzētu novērtēt, cik daudz darba ir Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centram, un visiem iespējamiem līdzekļiem tam palīdzēt. Bet šogad notiek pilnīgi pretējais. Pati centra pastāvēšana ir apdraudēta.
– Vispirms mums, kā jau visiem ierēdņiem, samazināja algu. Mēs piekritām, bet pēc tam uzzinājām, ka dome plāno mūsu budžetu samazināt vēl par 68 procentiem. Tas nozīmē, ka naudas mums pietiktu līdz aprīlim, pēc tam – likvidācija. Lai saldinātu rūgto malku, mums paziņoja, ka centrs tiek pievienots Labklājības departamentam, kas ir pilnīgs absurds, jo mēs kontrolējam departamenta darbības, nevis departaments mūsējās!
Nesen Gulbja kunga vietnieks pabija Maskavā, kuru nereti min kā „nepareizas” demokrātijas piemēru, taču izrādās, ka Krievijas galvaspilsētā bērnu tiesību aizsardzība ir organizēta ievērojami labāk nekā Latvijā. Piemēram, tur pilnvarotais bērnu tiesību aizsardzības jautājumos ir pilnīgi neatkarīgs – nav pakļauts nevienai amatpersonai.
– Kad man atnesa projektu, kas paredz centra pievienošanu departamentam, es to parakstīju un reizē papildināju ar komentāriem par likumiem, kurus Rīgas dome, manuprāt, šai gadījumā pārkāpj, – stāsta Jānis Gulbis. – Šķiet, tas iedarbojās uz deputātiem, un lēmums pagaidām ir iesaldēts. Vienlaikus mums piešķīra vēl 100 tūkstošus latu, tātad centra izdevumi 2009. gadā tiek samazināti tikai par 30 procentiem. Nāksies dažus darbiniekus atlaist, bet dzīvosim. Reizē profilakses darbam jauniešu vidē, kuru grasījās pilnībā izbeigt, deputāti tomēr apsolīja 15 tūkstošus latu. Tas gan ir uz pusi mazāk, nekā būtu vajadzīgs.
Tātad Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra budžets izskatās diezgan atbaidoši. Reizē organizācija baidās zaudēt telpas Ausekļa ielā – baumo, ka tās iekārojuši svarīgi cilvēki. Bet gan bērnu tiesību aizsardzības rajonu komisijas, gan jauniešu kustība, par spīti visam, turpinās darboties. Un tā jau ir neliela uzvara. Pārējais ir atkarīgs no valsts. Lai cik naivi tas būtu, gribētos ticēt, ka tā nepieļaus atkārtojumu drausmīgajai cilvēku izlikšanai no dzīvokļiem, jo būtu taču laiks mācīties no pašu briesmīgajām kļūdām.