Apsaimniekotāja nomaiņa ietaupīja naudu!

16 dzīvokļu īpašnieki izglāba māju, kapitāli izremontēja pagrabu, darbos ietaupīja vairāk nekā 55 tūkstošus eiro un tagad gatavojas pilnai mājas renovācijai.

Tieši pirms gada – 2016. gada februārī nelaime notika Rīgā, Dagdas ielā 3. Mājā nestspēju zaudēja pagraba pārsegums un pirmā stāva grīda iebruka. Par laimi neviens necieta, tikai iedzīvotājus nācās evakuēt. Šobrīd ir zināms, ka remonts mājai izmaksājis 35 tūkstošus eiro, kurus tagad iedzīvotāji atmaksā. Šādas nelaimes Rīgā notiek, bet šoreiz mēs pastāstīsim citādu mājas stāstu – uzreiz pasakot, ka beigas ir labas. Arī mūsu stāsta varone ir ļoti veca 16 dzīvokļu koka māja Rīgā, Ezera ielā 5A, tikai tās dzīvokļu īpašnieki laikus sajuta nelaimes tuvošanos, uztaisīja remontu, ieekonomēja gandrīz 60 tūkstošus eiro un šobrīd pretendē uz dalību energoefektivitātes paaugstināšanas programmā ar Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu.

Ar malkas apkuri un sausajām tualetēm

Ezera ielas apkaimē ir ne mazums koka ēku, diemžēl, daudzas no tām ir avārijas stāvoklī.

– Nams Ezera ielā 5A ir būvēts 1890. gadā, kad Mīlgrābenā (Jaunmīlgrāvī) darbu uzsāka Jākoba Kārļa Jesena porcelāna fabrika. Mūsu māja ir fabrikas strādnieku māja, – stāsta dzīvokļa īpašniece Ruta, – cienījamā vecuma dēļ, jau padomju gados, māja tika atzīta par dzīvošanai nepiemērotu, kā rezultātā, nekādi apsaimniekošanas darbi veikti netika.

Taču deviņdesmitajos gados dzīvošanai nederīgie dzīvokļi tika nodoti privatizēšanai, tādēļ daļai mājas radās īpašnieki. Šobrīd šie cilvēki ir spiesti cīnīties par sava īpašuma glābšanu.

– Apkure mums ir autonoma, māja daļēji tiek apkurināta ar malku, daļēji ar gāzi. Dažiem dzīvokļiem piebūvēs vēl ir saglabājušās sausās tualetes,– stāsta Ruta. Es šeit sāku dzīvot 2002. gadā un iesākumā likās, – viss ir labi.

Šādus tādus darbus iedzīvotāji veica pašu spēkiem – kurš salaboja nojumi, kurš fasādes dēļus pienagloja. Pagalmā ir zaļā zona, – pietiek vietas puķu dobēm, var pat gurķus audzināt!

Taču pēc pāris mierīgi nodzīvotiem gadiem Ruta saprata, ka mājai nepieciešams pamatīgs remonts.

“Un ko jūs gribat?!”

– Pati devos uz apsaimniekošanas uzņēmumu, lai pieprasītu mājas tehnisko apsekošanu. Uz šo lūgumu mums piedāvāja kāpņu telpās uztaisīt kosmētisko remontu. Taču katram bija skaidrs, ka tas mājai nav vajadzīgs – sliktākajā gadījumā sienas paši varējām nokrāsot. Apsaimniekošanas uzņēmuma iecirkņa inženieris man tieši noprasīja: “Ko jūs galu galā gribat?”, bet es atbildēt nemācēju, jo nezināju, kas tik vecai mājai ir nepieciešams.

2014. gadā mājā notika pirmā dzīvokļu īpašnieku kopsapulce, kurā kā neprivatizēto dzīvokļu īpašumu valdītājs piedalījās arī Rīgas domes pārstāvis.

– Diemžēl sapulce beidzās ar – neko. Lēmumu pieņemt nevarējām, jo remontdarbu plānu apsaimniekotājs tā arī nebija sagatavojis, – atceras Ruta.

Taču nākamais, 2015. gads, pierādīja, ka iedzīvotāji nebija satraukušies velti un tāpat vien pārvaldniekam prasījuši remontdarbu plānu. Pirmā stāva dzīvokļu grīdās parādījās biedinošas plaisas, plaisas kļuva redzamas arī citu dzīvokļu sienās. Beidzot veiktās apsekošanas slēdziens bija nepārprotams – mājas pagrabs ir avārijas stāvoklī, tā pārsegumi ir zaudējuši nestspēju un var iebrukt jebkurā brīdī.

Prātam neaptverama nauda!

Ruta atceras:

– Mājas apsaimniekotājs paziņoja, ka iedzīvotājiem remonts kopā izmaksās aptuveni 85 tūkstošus eiro, turklāt aptuveni 3 tūkstošus eiro no summas jāsamaksā uzreiz. Bet man, kā lielākā mājas dzīvokļa īpašniecei, bija jāiemaksā aptuveni 10 tūkstoši. Milzīga summa priekš manām iespējām!

Avārijas stāvoklis un nereālā pārvaldnieka piestādītā tāme lika aizdomāties visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem. Beidzot īpašnieki pieņēma lēmumu – ņemt māju savā valdījumā un par apsaimniekotāju izvēlēties privātu uzņēmumu – AS Rīgas namu apsaimniekotājs.

– Toreiz mēs vēl nezinājām, cik mums māja izmaksās. Paši veicām būvniecības firmu aptauju un izvēlējāmies pagraba nostiprināšanas piedāvājumu par 28 tūkstošiem eiro. Pie viena uzzinājām, ka remontdarbu veikšanai nav nepieciešams dārga projekta izstrāde, pilnīgi pietiek ar Būvvaldes akceptētu konstruktīvo risinājumu plānu, kas izmaksāja apmēram 500 eiro.

Jaunais pārvaldnieks iedzīvotājiem atļāva sākt darbus, bet norēķināties par tiem vairāku gadu laikā. Tādā veidā apsaimniekošanas maksa mājai nepalielinājās 10 reizes, kā tas, pēc līdzīgas avārijas novēršanas, notika raksta ievadā pieminētajai mājai Dagdas ielā 3.

Nākamais solis – renovācija

Šobrīd mājas pagrabs nostiprināts ar jauniem balstiem, notīrītas un nostiprinātas sijas. Pēc būvnieku teiktā, pagrabs šobrīd ir pilnīgi drošs.

– Pārējos darbus gribam veikt pilnas renovācijas ietvaros, piesaistot pieejamo Eiropas Savienības fondu atbalstu. Šī projekta ietvaros vēlamies sasniegt rādītājus, kas nodrošinātu līdzfinansējumu 50% apmērā, – stāsta idejas pārņemtie mājas iedzīvotāji.

Tagad vismaz iedzīvotājiem ir skaidrs, cik daudz darbu mājai obligāti jāizdara – jāstiprina pamati, jāremontē sausās tualetes un tā tik tālāk. Daudz darbu neliela māja var veikt pašu spēkiem, ir pārliecināti iedzīvotāji.

– Piemēram, uztaisīt apmales gar pamatiem remontu, – rāda Ruta. – Mājā dzīvo jauni vīrieši, starp viņiem ir arī būvnieki. Taču šeit mēs saskarāmies ar pašvaldības dzīvokļu īrnieku absolūto vienaldzību. Viņi domā: ”Nekas, ja šī māja sabruks, man tik un tā iedos jaunu dzīvokli, varbūt vēl labāku par šo!” Bet es esmu īpašniece un, ja kaut kas notiks, neviens man neko vietā nedos, tieši tādēļ nevaru sēdēt un turēt rokas klēpī saliktas.

Tagad dzīvokļu īpašnieki ir apmierināti, ka paši var piedalīties mājas pārvaldīšanā, sekot līdzi tās stāvoklim, un, galvenais – ka ir atraduši apsaimniekošanas uzņēmumu, kurš viņiem pa īstam palīdz.

Cerība uz valsts un Eiropas atbalstu

Stāstījumu turpina Ruta: “Pēc sarunas ar Rīgas namu apsaimniekotājs galveno inženieri ir skaidrs, ka nepieciešami vismaz 100 tūkstoši eiro, lai māju pilnībā savestu kārtībā. Ja mūsu bijušais apsaimniekotājs savlaicīgi būtu veicis remontdarbus, iespējams, mums šobrīd nenāktos tik dārgi maksāt. Lūk, tikai viens piemērs: mājai vietām trūkst lietusūdens notekas, tādēļ nokrišņu ūdens gadiem tecēja uz fasādi. Koka mājai tā ilgstoši nevar pieļaut – dēļi ir satrunējuši. Tagad mums jāskaita nauda fasādes remontam, bet pirms 10 gadiem būtu pieticis tikai ar lietusūdens noteksistēmas savešanu kārtībā.

Lēmums par pilnu mājas renovāciju tik nelielai mājai nebija viegls, jo, darbu izpildei nāksies ņemt kredītu. Taču valsts programmas administrators – attīstības finanšu institūcija Altum – pieļauj siltināšanai ņemto kredītu atmaksas termiņu 20 gadu periodā.

– Veicu aprēķinus un mans secinājums ir šāds: ja vien mums ļaus piedalīties programmā, tad vidēji katra mūsu mājas ģimene ik mēnesi papildu maksās 15–17 eiro. Šādu summu var atļauties praktiski katrs. Ņemot vērā, ka mēs ceram 50% atgūt kā Eiropas savienības līdzfinansējumu, pilna mājas renovācija mums izmaksās lētāk, nekā pirms gada iepriekšējā pārvaldnieka piedāvātais pagraba remonts, – secina Ruta.