Senāts pierādīja iedzīvotāju taisnību Drukāt
Piektdiena, 19 aprīlis 2019 22:56

Piespiedu nomas gadījumā zemes īpašniekam nav tiesību prasīt gan likumā noteikto maksimālo zemes nomas maksu, gan PVN

Ļoti interesanta lieta šajās dienās tika skatīta Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta paplašinātā sastāvā, lai pieņemtu lēmumu daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieces biedrības „J.G. 95” lietā.

Biedrība „Valstij nodokļus nevajag?” ir bēdīgi slavenās AS „Pilsētas zemes dienests” tiesību pārņēmēja un jau vairākus gadus prasa no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas Jūrmalas gatvē 95 dzīvokļu īpašniekiem ne tikai zemes nomas maksu, bet arī PVN piedziņu. Dzīvokļu īpašnieki šādai prasībai nepiekrita, jo neuzskatīja, ka ir līdzdalīgi prasītājas nodokļu izdevumos.

Strīds bija principiāls, taču arī materiāls, jo prasījuma apmērs bija teju 9000 eiro.

Lieta nonāca Augstākās tiesas Senātā, kur spēkā tika atstāts 2016. gada 7. septembra Zemgales apgabaltiesas spriedums, līdz ar to zemes īpašnieka prasība bija noraidīta.

Kasācijas sūdzībā prasītāja uzskatīja, ka apelācijas instances tiesa ir kļūdaini noraidījusi prasību daļā par PVN piedziņu no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieces, jo uzskatīja, ka ir tiesīgi pretendēt kā uz papildu zemes piespiedu nomas maksu, kuras maksimālais apmērs ir ierobežots likumā Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās un likumā Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, tā arī uz PVN.

Senāta Civillietu departaments atbildēja uz tiesību jautājumu, vai zemes piespiedu nomas gadījumā zemes īpašniekam ir patstāvīga prasījuma tiesība pret ēkas īpašniekiem par PVN samaksu līdzās prasījuma tiesībai par nomas maksas samaksu.

Atbildot uz šo jautājumu, Senāts norādīja, ka PVN maksāšanas saistībai kā ikvienai nodokļu maksāšanas saistībai ir publiski tiesisks raksturs. Tas nozīmē, ka tā pastāv starp valsti, no vienas puses, un attiecīgā nodokļa maksātāju, no otras puses. Turklāt valsts šajā gadījumā nedarbojas privāttiesību jomā, jo starp valsti un nodokļu maksātāju pastāv subordinācijas attiecības.

PVN maksātājs saskaņā ar likumu ir saimnieciskās darbības veicējs, kurš saņem samaksu par precēm vai pakalpojumiem, tātad šajā gadījumā – zemes īpašnieks. Valstij nav prasījuma tiesības par PVN samaksu pret ēkas īpašnieku. Tādējādi PVN maksāšanas saistība ir publiski tiesiska attiecība starp valsti un zemes īpašnieku, nevis starp valsti un ēku īpašniekiem vai zemes īpašnieku un ēkas īpašniekiem. PVN likums nav piemērojams, lai viens privāto tiesību subjekts prasītu PVN samaksu no cita privāto tiesību subjekta.

Šo kārtību neietekmē PVN maksāšanas pienākuma ekonomiskā būtība, proti, apstāklis, ka pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs parasti šo savu publiski tiesisko saistību pret valsti ekonomiskā nozīmē kompensē, pievienojot preces vai pakalpojuma tīrai ekonomiskajai vērtībai kompensāciju par maksājamo nodokli, ko parasti samaksā galapatērētājs (princips – PVN ietverts cenā). PVN maksātājs var vienīgi prasīt samaksu par preci vai pakalpojumu, kurā ietverta PVN samaksai nepieciešamā summa, bet viņš nevar prasīt no pircēja PVN.

Senāta Civillietu departaments arī secina, ka likumdevējs nav vēlējies piešķirt zemes īpašniekam tiesības papildus likumā noteiktajai maksimālajai nomas maksai prasīt no ēkas īpašniekiem kompensāciju par PVN maksājumu. To apliecina arī likumdevēja izmantotā pieeja citos likumos, kuros pienākums kompensēt PVN ir īpaši norādīts. Konkrētajā gadījumā šāds nodokļa maksājuma kompensēšanas pienākums likumā nav norādīts. Turklāt, veicot zemes īpašnieku un ēku īpašnieku interešu līdzsvarošanu, likumdevējs jau ir ņēmis vērā iespējamo nodokļu slogu, kas gulst uz zemes īpašnieku. Līdz ar to nodokļa sloga elementi nav aplūkojami atrauti no maksimālās nomas maksas noteikšanas.

Ar Senāta spriedumu iespējams iepazīties http://at.gov.lv/lv, lieta Nr. SKC-42/2019; C28261709.

Senāta Civillietu departamenta atziņas par to, ka zemes īpašniekam nav patstāvīgas tiesības prasīt PVN samaksu papildus nomas maksai, ir saskanīgas ar Senāta atziņām, kas paustas agrākajos tā nolēmumos (sk. Augstākās tiesas 2015. gada 28. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709), 2018. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-5/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0627.C39102313.1.S) un 2018. gada 29. augusta spriedumu lietā Nr. SKC-20/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0829.C39069214.1.S)).